«Tas nav manevrabls!»
Kā būtu, ja visas reklāmas firmas kopā algotu vismaz vienu latviešu valodas speciālistu
Man, tāpat kā daudziem, ļoti vērtīgas šķiet Hedvigas Kundzes Avīzē publicētās Jāņa Kušķa pārdomas par pareizu latviešu valodu, kā arī Latvijas Radio regulāri dzirdamie raidījumi Mūsu valoda un elektroniskās Silvijas centieni šajā jomā. Taču pamazām esmu nākusi pie atziņas, ka tas viss laikam sasniedz tikai latviešu valodas zinātāju elitāru grupiņu, jo ikdienā nepārtraukti jāsastopas ar, atļaušos teikt, neiedomājamiem idiotismiem runā un rakstos.
Ir jau apnicis atgādināt, ka ogas nepārdodas, jo nav prostitūtas. Ogas kāds pārdod. Ka kļūdu nepielaiž, bet gan pieļauj, jo pielaist var bikses. Ka nedrīkst novēlēt: “Lai jums labi dzīvojas!”, jo dzīvojas tikai bērni smilšu kastē vai kādā citā rotaļu vietā. Bet kad Izglītības un zinātnes ministrijas (!) ierēdnis radio braši paziņo, ka jautājums tiks pacelts, tad gribas steigšus zvanīt uz studiju un novēlēt, lai viņš celdams nepārstiepjas. Jo jautājumu var risināt, bet nekādā gadījumā ne celt.
Tagad ieviesies labs paradums ierēdņiem, ārstiem, medicīnas māsiņām u. c. pie žaketes atloka vai kabatiņas nēsāt kartītes, uz kurām lasāms attiecīgā cilvēka vārds, uzvārds un amats. Bet – ak, vai! Arī šajā jomā gadās pa nepatīkamam pārsteigumam valodas ziņā. Tā nesen pie kāda visnotaļ latviska sportistu kolektīva trenera svārku atloka ieraudzīju kartīti ar uzrakstu trenieris. Trakākais ir tas, ka šis cilvēks tā arī nesaprata, kādēļ es par ieraudzīto uzrakstu tā smejos.
Šopavasar, skolēnu eksāmenu laikā, man smiekli vairs nebija ne prātā. Daudzos plašsaziņas līdzekļos ar vārdiem patstāvīgs un pastāvīgs sākās tāda putrošanās, ka gluži vai dūša aptecējās. Skaidrības labad izteikšos ļoti primitīvi: vārds pastāvīgs apzīmē kaut ko tādu, kas ir vai notiek vienmēr, bet patstāvīgs nozīmē, ka kāds rīkojas pats. Taču bieži vien plašsaziņas līdzekļos mums stāstīja, ka skolēni eksāmenos pastāvīgi atbildēs uz uzdotajiem jautājumiem vai pastāvīgi risinās matemātikas uzdevumus! Nevis darīs to paši, patstāvīgi, bet gan pastāvīgi, t. i., ilgstoši, vienmēr, atkal un atkal…
Ja tā labi apdomā, tad dažu labu skolēnu tāds liktenis, piemēram, latviešu valodas eksāmenā, patiesi varēja piemeklēt. Jo vai tad jaunietis vainīgs, ka pieaugušo cilvēku nepareizo runāšanu un rakstīšanu uztvēris nopietni?! Piemēram, Dienā visai bieži sastopamo nepareizo kārtas skaitļa lietošanu (piemēram, Marģera Zariņa 90. gadu jubilejas atceres koncerts), sporta pārraidēs Melburnas jaukšanu ar nepareizo Melnburnu, Radio viesa teikto: “Neko sev!” (tiešs pārcēlums no krievu “Ņičevo sebe”) vai iemīļotajā filmā par Šerloku Holmsu subtitros lasāmo: “Vatson, man nepieciešams jūsu plašķis!” (pareizi būtu – putekļu mētelis) TV 3 kanālā un neskaitāmās pērles reklāmās? Ir taču zināms bēdīgais fakts, ka TV, Radio un preses izdevumos sadzirdētais un izlasītais jauniešu (un ne tikai viņu!) prātos aizķeras daudz ciešāk, nekā skolotāju teiktais. Atcerēsimies kaut vai to, kā nepareizais kad stājās ka vietā.
Par reklāmām ir atsevišķs stāsts. Šoreiz būtiskākais nav tas, ka mūsu pastkastes vārda tiešā nozīmē piemēslo visādu izmēru neskaitāmi reklāmas bukleti un lapiņas. Kašķīgākie iedzīvotāji lūdz pastnieci nepiedrazot viņu pastkastītes (bet viņa šo aicinājumu nedrīkst uzklausīt, jo par reklāmu iznēsāšanu pastam ir samaksāts). Temperamentīgākie cilvēki šo makulatūru atstāj kāpņu telpā uz grīdas. Bet labāk audzinātie visu stiepj uz dzīvokli, lai pēc laika nestu uz sētas lielo atkritumu tvertni. Riebīga situācija.
Taču aplamākais ir tas, kas šajās reklāmās rakstīts. Glīti noformētas, krāsainas lapiņas sola zavets gala, zals tepiks un kuvāli (nejēdzīgs tulkojums no krievu vārda kuvalda – domāts uzsitējveseris) utt., un tādā garā bez gala. Ko no šādiem tekstiem mācās to lasītāji, it īpaši jaunieši?
Gribot negribot jādomā arī par to, cik izmaksā šo reklāmas izdevumu papīrs, noformēšana, tipogrāfijas izdevumi un izplatīšana. Droši vien daudz. Acīmredzot laikam tādēļ ir nolemts ietaupīt uz latviešu valodas speciālista štata vienības rēķina.
Es saprotu: bizness ir bizness, kur ar nelieliem izdevumiem jāiegūst pamatīga peļņa. Saprotu arī to, ka klauvēt pie reklāmas firmu darbinieku sirdsapziņas un lūgt ar šādiem tekstiem nebojāt cilvēku valodas prasmi laikam gan ir velti. Mēģināsim uz šiem cilvēkiem iedarboties citādi: kā būtu, ja visas reklāmas firmas kopā algotu vismaz vienu latviešu valodas speciālistu? Būtu jāsaprot, kādēļ rūpīgi gatavotās reklāmas pārvēršas par antireklāmu. Ne jau velti cilvēki tās izsviež nelasītas.
Valodas kļūdu mūsu sarunvalodā ir tik daudz, ka par tām varētu šķendēties veselu diennakti. Tādēļ pastāstīšu vēl tikai par vienu trakumu. Šā gada 16. jūlija rītā radio izdzirdēju visnotaļ vajadzīgu un labi domātu reklāmu par pareizu uzvedību peldoties. Mūs brīdināja, ka nevajag peldēties ūdensmotociklu tuvumā, jo tiem nav bremžu un līdz ar to tie nav manevrabli. Jēziņ! Tā vietā, lai cilvēkiem saprotamā valodā pateiktu, ka ūdensmotocikli nespēj manevrēt (pagriezt ceļu peldētajam), izdomāts tik briesmīgs vārds! Vienīgā cerība, ka vairākums cilvēku kaut ko tik samākslotu nespēs izrunāt un atcerēties…
Visus šos valodas ziedus lasot un klausoties, jādomā par Franciju, kur franciski runā vairāki miljoni cilvēku un kur, pretēji mums, nav jābaidās, ka viņu valoda pēc pāris gadsimtiem pazudīs no zemesvirsas. Un tomēr Francijā par valodas piesārņošanu atbild arī prokuratūra! Valsts dokumentos nedrīkst būt pat svešvārdi, kur nu vēl kļūdaina valoda. Ja kāda iestāde šajā ziņā kļūdās otru reizi, tad tai jāmaksā bargs sods.
Diemžēl mūsu valstī prokuratūrai vēl gadu gadiem nebūs iespējams pievērsties pareizas latviešu valodas jautājumam. Bet ko mēs paši – visi un katrs atsevišķi? Vai tad tiešām mums šajā ziņā ir mazāka pašapziņa un atbildības izjūta nekā francūžiem?
Autors: Lita Robežniece
Publicēts: laikrakstā NRA 2004. g. 27. jūlijā