Kurš laimē ”laimētavā”?
Zinot to, cik daudz nelaimju sagādājis spēļu elles raisītais azarts, lielu pārsteigumu sagādāja fakts, ka Rīgas Latviešu biedrības Latviešu attīstības kopas un Latviešu valodas fonda uzsāktās akcijas “Gada vārds, nevārds, spārnotais teiciens” ietvaros vērtētāji, kas piedalās šajā akcijā, par īpaši izdevušos jaunvārdu uzskata vārdu “laimētava”, kurš izdomāts spēļu zāles vai kazino apzīmēšanai. ASV spēļu automātus nez kāpēc dēvē par “vienročiem bandītiem”. Nost ar amerikanizāciju un pesimismu! Amerikāņi droši vien neprot laimēt, lūzeri tādi (a looser – zaudētājs, angļu val.).
Esmu novērojusi kādu likumsakarību: ja tuvākajā apkārtnē bankrotējis kāds, piemēram, apavu vai pārtikas veikals, nav ilgi jāgaida, kad šajā vietā iemirdzēsies kāds no populārāko spēļu zāļu uzrakstiem. Nesen TV programmā par Latvijas tēlu tūristu skatījumā speciālisti atzina, ka Rīga daudziem ārzemniekiem asociējas ar “azartspēļu džungļiem”. Ja spriež pēc kazino un spēļu zāļu daudzuma, varētu domāt, ka Rīgā dzīvo daudz ļoti bagātu cilvēku, kuriem ir milzums liekas naudas, ko nospēlēt azartspēlēs. Patiesība gan ir skarbāka: cerībā uz veiksmīgu laimestu pēdējo naudu tur zaudē gan bezdarbnieki, nospēlējot pabalstus, gan ģimenes mātes, notērējot ģimenes budžetu, gan veiksmīgs uzņēmējs, automātā vai uz kazino galda atstājot visu gadiem sastrādāto.
Tagad šīs vietas ierosināts dēvēt par “laimētavām”. Vārds – tā nav tikai labskaņa, vārds – tā ir vispirms jēga, kurā ietverta gan filozofija, gan vērtējums. Vārds iespiežas mūsu zemapziņā un ieprogrammē priekšstatus par vērtībām. It kā būtu vēl par maz ar precīzi izstrādātajām psiholoģiskās iedarbības metodēm, kuras cilvēku, kuram piemīt kaut mazākā tieksme uz azartspēļu atkarību, ierauj šajā iluzorajā vinnestu pasaulē. “Laimētava” – tātad tā ir vieta, kur es eju nevis spēlēt(-ies ar likteni), bet laimēt! Kurš teica, ka zaudēšu, ka tukšajā makā drīz pūtīs vējš? Ja eju uz apģērbu tīrītavu, tad taču nedomāju, ka tur saņemšu vēl vairāk nosmērētu, turklāt saplēstu mēteli. Tāpat būs arī ar laimēšanu “laimētavā”! Pieaudzis cilvēks ir spējīgs vēl kaut cik kritiski novērtēt realitāti, bet pusaudža psihē ieprogrammētais vārds gan spēj radīt neatgriezenisku sajukumu dzīves vērtībās.
Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komiteja jau ir akceptējusi lēmumprojektu, kurš paredz, ka visā Rīgas administratīvajā teritorijā ārpus kazino un spēļu zālēm tiks aizliegta spēļu automātu uzstādīšana un likmju pieņemšana totalizatoriem. (Patlaban milzīgs apjoms – apmēram ceturtā daļa visu spēļu iekārtu – atrodas ārpus šim nolūkam paredzētajām telpām.) Iecerēts, ka šie noteikumi stāsies spēkā tuvākajā laikā – iespējams, jau februārī. Paredzams arī pārejas laiks, kurā šie automāti kafejnīcās un citās bērniem un pusaudžiem brīvi pieejamās vietās būs jānovāc. Patlaban notiek arī iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu, kurās Rīgas vietās spēļu zāļu un kazino atrašanās būtu pilnībā aizliedzama.
Taču azartspēļu biznesa pārstāvji pauž milzu sašutumu, apelējot pie dažādiem likumiem, kuri aizstāv viņu biznesa intereses. Un, protams, apraudot zaudētās peļņas iespējas. Protams, ja nu kādam spēļu zāle ir “laimētava”, tad tās īpašniekam. Bet ne vienmēr. Diemžēl man pašai zināmi vairāki ļoti skumji stāsti par to, ka arī tie, kas iesaistās spēļu biznesā nevis kā klienti, bet gan kā īpašnieki, “laimētavās” kādu brīdi gan ir laimējuši, bet pēc tam zaudējuši pašu dārgāko.
Autors: Aija Cālīte
Publicēts: 2004. gada 21. janvārī Latvijas Avīzē