Dzimtā valoda

Savā darbā Patiesība un metode filosofs Gadamers saka: “Kā zināms, nav nekā grūtāka par dialogu svešās valodās, kur katrs izmanto savu valodu, jo abi gan saprot otra valodu, bet neprot tajā runāt. Šajā gadījumā viena no valodām ar milzīgu spēku mēģina nostiprināties kā saprašanās medijs.” Mana pieredze liecina, ka Gadameram ir taisnība.

Protams, jebkuram cilvēkam ir izdevīgi, ka par saprašanās mediju kļūst viņa dzimtā valoda, tāpēc laiku pa laikam valodu spēkošanās ir neizbēgama. Tāpat man gribētos teikt, ka ir situācijas, kad ir jēga runāt par vienas vai otras valodas tiesībām uz kopējā medija statusu, un Latvija šajā ziņā varētu kļūt par hrestomātisku piemēru. Tomēr parasti šo statusu nosaka kaut kas cits — valodas lietotāju daudzums, vara, ietekme. Turklāt, līdzko kādai valodai ir izdevies šo statusu iegūt, tās lietotājiem vajadzība pēc citām valodām zūd un par vienlīdzību dažādu valodu vidū runāt kļūst aizvien grūtāk. No vienas puses, tas ir dabiski, ka Eirovīzijā lielākā daļa dalībnieku dzied angliski, bet, no otras puses, kāpēc gan to uztvert kā normu? Fomina un Kleina lēmums uzstāties latviski un dot “iespēju arī ārpus mūsu valsts robežām dzirdēt šo jauko — mūsu dzimto valodu” ir daudzējādā ziņā interesants.

Vienlaikus televīzijas skatītāju vēlme balsot par latviešu dziesmu mani dara arī nedaudz nemierīgu. Protams, neviens nevar īsti paredzēt, kādi būs balsošanas rezultāti, tomēr iespēja, ka Liepājas roks latviešu valodā varētu eiropiešus atstāt vienaldzīgus, šķiet diezgan ticama. Katrā ziņā balsojums Latvijā noteikti neatspoguļo “vidējā eiropiešu balsotāja” viedokli. Ja latviešu skatītāji nevēlējās uztvert šo pasākumu pārāk nopietni, vienkārši gribēja paeksperimentēt ar Eirovīziju, izmēģināt, kā citu valstu iedzīvotāji reaģēs uz dziesmu latviešu valodā, tad es varu tikai priecāties. Toties, ja tas bija mēģinājums parādīt eiropiešiem, ka latvieši nedejos pēc viņu stabules, un vienaldzība pret šo dziesmu varētu tikt uztverta kā kārtējais pierādījums tam, ka Eiropa apspiež latvietību, tad nekā jauka šajā balsojumā neredzu. Tas būtu mēģinājums kaut ko demonstrēt, nemaz nepūloties panākt, lai kāds tevi saprot. Gadamera teiktais attiecas uz situāciju, kad abi sarunas biedri saprot viens otru, bet prasīt no visiem eiropiešiem, lai viņi saprot latviešu valodu, ir lieki, jo latvieši paši nezina un nemaz netaisās apgūt tās eiropiešu valodas, kas nav ieguvušas kopējā medija statusu.

Atceros, kā reiz kādā no Rīgas muzejiem iegriezās pāris ārzemju jauniešu. Viņi piegāja pie biļešu kases un apjautājās, vai šis ir tāds un tāds muzejs. Kasē sēdēja sieviete gados, angļu valodu viņa neprata. Pats par sevi tas nebūtu nekas sevišķs, tomēr man likās interesants veids, kā šī kasiere reaģēja. Viņa tūristiem latviski izstāstīja, kādas biļetes un par kādu maksu viņai ir. Rīgas viesi kasieres teikto nesaprata. Tad biļešu pārdevēja atkārtoja savu stāstu, vienīgi šoreiz viņa runāja divreiz lēnāk un divreiz skaļāk. Turklāt viņa tā darīja vairākkārt. Mani pārsteidza, ka viņa, šķiet, neapzinājās, cik bezcerīga ir viņas nodarbošanās, jo svešvaloda nekļūst saprotamāka, ja tajā runā lēni un skaļi. Ja mērķis ir būt saprastam, tad nepietiek ar valodas skanīgumu.

Tomēr negribu izklausīties pārāk pesimistisks. Varbūt es patiešām nenovērtēju to, kā mūsu dzimto valodu varētu uztvert ārzemnieki. Turklāt visiem zināms, ka operu var klausīties, pat ja itāliski proti pateikt tikai “čao”, un gabertehno skan drūmi uzmundrinoši neatkarīgi no tā, vai vācu valodas studijās esi ticis tālāk par “jāā, jāā”. Dažkārt teksts tikai traucē, piemēram, kopš ieklausījos populārās bosanovas Meitene no Ipanēmas vārdos, ikreiz, kad dzirdu šo dziesmu, man jādomā, vai Ipanēmas meitene ir akla vai tikai iedomīga. “Kad viņa iet garām, viņš uzsmaida, bet viņa neredz, viņa vienkārši neredz…” Saproti, kā gribi. Bet tagad mierīgi varu klausīties vienīgi dziesmas pirmo, portugāliski dziedāto daļu. Protams, mēdz teikt, ka rokmūzikā tekstam ir diezgan liela nozīme. Atliek vienīgi cerēt, ka Dziesma par laimi nav šis gadījums.

Autors: Artis Svece, filosofs
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. g. 2. martā