Latgaliešu valodas krustmāte

Bez dialektiem arī literārā valoda būs nabaga bārene, uzsver pētniece Anna Stafecka

Kad kārtējo reizi uzliesmo strīds, vai Latgales latviešiem ir valoda, dialekts vai izloksne, kā glābšanas riņķis parasti tiek meklēta kāda no trim lielākajām autoritātēm šajā lietā — Latvijas Universitātes (LU) asociētā profesore, Dr. philol. Lidija Leikuma, LU profesore, akadēmiķe Janīna Kursīte vai LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, Dr. philol. Anna Stafecka. Paši latgalieši viņas dažkārt pa jokam dēvē par latgaliešu valodas akadēmiskajām krustmāmiņām, kam vairākkārt pērto un atstumto bērnu ir nācies gan auklēt, gan aizstāvēt, gan audzināt. Kad jautāju Annai Stafeckai, kā viņa nomierina strīdā sakarsušos prātus, atbilde ir izsvērta un rāma. “Zinātniski korekti būtu teikt — latviešu valodas dialekts ar savu rakstu valodu. Taču nevajadzētu slimīgi uztvert arī nosaukumu latgaliešu valoda. Ne jau tas tik svarīgi, kā mēs to kuru reizi nosaucam. Galvenais, ka mēs apzināmies, ka arī Latgalē runātā valoda ir latviešu valoda, ka tā ir viena no saknēm, kas baro visas tautas dzīvības koku.”

Tomēr vēl joprojām daudzi nezina to, ka lielai latviešu tautas daļai gandrīz pusgadsimtu šīs saknes tika mēģināts nocirst. Četrdesmit gadu (1865—1904) toreizējās Vitebskas guberņas latviešiem līdz ar lietuviešiem cariskajā Krievijā bija aizliegts iespiest grāmatas dzimtajā valodā. Latīņu drukas aizlieguma atcelšanas simtgadei veltīta arī starptautiskā konference Identitāte un rakstība, kuru 23.aprīlī rīko LU Filoloģijas fakultāte ar Valsts valodas komisijas atbalstu. Filoloģijas doktore Anna Stafecka šajā konferencē runās par Latgales rokraksta literatūru drukas aizlieguma laikā, kuru viņa sauc par unikālu parādību gan latviešu, gan vēl jo vairāk Eiropas literatūras XIX gadsimta beigu kontekstā.

Grāmatas kļuva par kontrabandu

Par drukas aizlieguma laiku Latgalē vienmēr mierīgā Anna nespēj runāt bez satraukuma. “Mūsdienu cilvēkam vispār grūti iedomāties, ko nozīmēja drukas aizliegums. Tas bija ne tikai aizliegums iespiest grāmatas latīņu burtiem, tas nozīmēja jau esošo grāmatu iznīcināšanu, skolas ar krievu mācību valodu, kategorisku aizliegumu skolēniem savā starpā sarunāties latviski.” Ar cara valdības atbalstu dažas latviešiem domātās grāmatas tika iespiestas krievu burtiem, taču tauta šīs grāmatas ignorēja. Lietuvieši grāmatas varēja drukāt mazajā Lietuvā, uz kuru šis aizliegums neattiecās, bet Latgales latvieši bija neapskaužamā situācijā. Kaut arī Vidzemi un Kurzemi drukas aizliegums neskāra, latgaliešu grāmatas tur drukātas netika. “Vitebskiešiem bija jāpalīdz pašiem sev,” Anna ironiski atkārto atteikuma frāzi, kādu toreizējā Rīgas Latviešu biedrībā saņēma Latgales sabiedriskais darbinieks un garīdznieks Francis Trasuns, kad griezās ar lūgumu palīdzēt nodrukāt latgaliešu grāmatas latīņu burtiem.

Dažas latgaliešu grāmatas tika nodrukātas ārzemēs un slepeni ievestas Latgalē, taču tās bija ļoti dārgas. “Tad arī radās šis fenomens — zemnieki, paši būdami bez skolas izglītības, sāka ar roku pārrakstīt grāmatas. Visbiežāk tās bija lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem un folkloras materiāli, retāk pašu autoru oriģinālsacerējumi.”

Eiropā ar savu valodu un evaņģēliju

Latgaliešu rakstībai ir dziļas saknes — 2003.gadā apritēja 250 gadu, kopš Viļņā nodrukāta pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata Evangelia toto anno…, jeb Evaņģēliji visam gadam. Šopavasar ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu SIA Madonas poligrāfists nodrukāts šīs grāmatas faksimilizdevums, kuram pievienots kultūrvēsturisks apcerējums latviešu, lietuviešu un angļu valodā par latgaliešu rakstu valodas attīstības gaitu. Šī kultūrvēsturiski nozīmīgā izdevuma atbildīgā redaktore un zinātniskās daļas sagatavotāja ir Anna Stafecka. “Šī grāmata Latgales latviešiem ir ļoti nozīmīga, jo no tās līdz pat XX gadsimta sākumam Latgales baznīcās tika sludināts Dieva vārds. Ne visās pasaules tautu valodās ir izdots evaņģēlijs. Tas bija liels gods — sagatavot izdošanai šādu grāmatu,” saka Anna.

Valodniece ir pateicīga dzimtās puses bagātajai kultūrvidei. Nautrēnu vidusskolā bērni jau pirms atmodas aktīvi pētījuši dzimtā novada vēsturi, zinājuši par drukas aizliegumu un rokraksta literatūru, tikušies ar literātiem novadniekiem. “Skolā starpbrīžos runājām tikai latgaliski, un neviens mums nekad neaizrādīja, ka tas ir slikti vai nepareizi.” Studiju laikā laimējies noklausīties dialektoloģijas kursu pie profesores Martas Rudzītes, kas daudziem iemācījusi mīlēt savu dzimto izloksni un uztvert to kā vērtību.

Kā latgaliešu rakstu valoda jutīsies Eiropas Savienībā? Anna priecājas, ka pēdējā laikā tieši izglītotākie jaunieši apzinās sava novada valodu kā bagātību un to droši nekautrēdamies runā. Arī nesen uzņemtajā televīzijas filmā Latvijas novadu valoda. Latgale aptaujātie studenti visai noteikti atbildēja, ka latgaliešu valodai ir jābūt Latvijā un Eiropā.

A.Stafecka noliedz nereti pausto uzskatu, ka latgaliskais traucē apgūt pareizu literāro valodu. “Tas ir aplami. Vecāki, it kā vēlēdami labu saviem bērniem, runā ar viņiem literārajā valodā, taču bieži tik nepareizā, ka ausis sāp klausoties. Rezultātā bērns izaug vispār bez savas valodas — dzimto izloksni viņš uzskata par kaut ko nevērtīgu, taču arī literāro valodu runā kļūdaini.” Anna domā, ka te daudz varētu līdzēt laba latviešu valodas mācīšanas metodika, kas būtu balstīta uz izloksnes un literārās valodas salīdzināšanu.

“Reģionālajiem dialektiem un valodām pēdējā laikā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība visā pasaulē. Igaunijā tiek atjaunota gandrīz jau zudusī dienvidigauņu valoda, arī lietuvieši izdod periodiskos izdevumus žemaišu rakstu valodā, divas rakstu valodas sadzīvo Norvēģijā. Latvija šai ziņā atkal velkas astē. Bez novadu valodu jeb dialektu saglabāšanas arī mūsu literārā valoda būs tikai nabaga bārene,” saka Anna Stafecka.

Autors: Anna Rancāne
Publicēts: 2004. g. 23. aprīlī laikrakstā Diena