Vai latviešu lasītājs ir pieticīgs?
Izdots Murakami Rjū romāna tulkojums no angļu valodas, kas liek vilties japāņu valodas zinātājiem.
Aprīlī grāmatu veikalos parādījās japāņu rakstnieka Murakami Rjū (Murakami Ryū)(1) debijas romāns Gandrīz caurspīdīga zilgme (izdevniecība AGB, Maijas Cīrules tulkojums no angļu valodas). Šis romāns Japānā pirmo reizi tika izdots 1976.gadā un uzreiz kļuva par sensāciju un dažādu diskusiju tēmu. Murakami par šo darbu saņēma prestižo Akutagavas balvu, kas tiek piešķirta izciliem jaunajiem rakstniekiem.
Tiek uzskatīts, ka sabiedrības uzmanību piesaistīja ne tik daudz pats romāns, cik tajā attēloto jauniešu dzīvesveids, kas uzskatāmi demonstrē mūsdienu Japānas jaunatnes raksturīgās iezīmes. Par vienu no šokējošākajiem šī romāna aspektiem tiek uzskatīts autora tiešums, kad, nevairoties no visdažādākajām asociācijām, viņš līdz sīkākajai detaļai apraksta ķermeņa izdalījumus un sajūtas, kas rodas galvenajam varonim Rjū, gan vērojot kārtējo seksuālo aktu, gan pašam kļūstot par iekāres objektu. Bieži vien kritiķu uzmanība tiek pievērsta tam, ka visos Murakami darbos ievērojama nozīme piešķirta ķermenim, seksam, vardarbībai, tam vieta atvēlēta jau viņa debijas darbā Gandrīz caurspīdīga zilgme. Pats Murakami arī atzīst, ka šāda veida parādības viņam ir svarīgas, taču nekad nav īpaši par to domājis vai izstrādājis noteiktu daiļrades metodi, kurā īpaši akcentētu ķermeniskumu, seksu vai vardarbību. Tomēr tieši atainotās vardarbības un seksualitātes dēļ Murakami daiļrade tiek vērtēta ambivalenti.
Arī latviešu lasītājiem tagad tiek dota iespēja iepazīties ar šo pretrunīgi vērtēto rakstnieku, un tieši pie šī fakta es gribētu pakavēties vairāk.
Latviešu valodas tulkojumā iznākušais Murakami romāns radīja manī interesi tādēļ, ka šī autora daiļradei tika veltīts mans bakalaura darbs, tagad to turpinu pētīt maģistra darbā un bakalaura darbam kā pielikumu biju pievienojusi arī savu romāna Gandrīz caurspīdīga zilgme tulkojumu no japāņu valodas(2). Tādējādi interese bija tīri specifiska — to izraisīja romāna tulkojums no angļu valodas, bet pēc lasīšanas mani neatstāja piekrāpta lasītāja sajūta, sajūta, ka latvieši tiek uzskatīti par pieticīgu tautu, kurai var pasniegt jebkādas kvalitātes tulkojumu.
Kad tika izdots Murakami Haruki romāns Norvēģu koks (arī izdevniecība AGB, Maijas Cīrules tulkojums no angļu valodas), japāņu valodas zinātāju aprindās apspriedām šī tulkojuma kvalitāti. Diemžēl neko labu, izņemot pašu faktu, ka iznācis japāņu autora darbs latviski, nevarējām atrast. Tagad top citi tulkojumi, kas, izmantojot nekritisko eksotikas mīļotāju atbalstu, arī tiek tulkoti nevis no oriģinālvalodas, bet gan no angļu valodas, īpaši neuztraucoties par tulkojumu kvalitāti. Vai gan citādi pokera kombinācija straight flush no erceniem tiktu tulkota kā sirdslēkme, vai pašā romāna sākumā galvenais varonis Rjū tiktu nosaukts par Kenu, pazustu teikumi un, nepārtraukti atgādinot, ka romāns tulkots no angļu valodas, varoņi viens otram veltītu nepārtrauktus “Hei!”? Dīvaina šķiet arī tulkotājas pārliecība, ka vīrietis savu dzimumlocekli sauks iespējami rupjākā vārdā. Tas gan ir tikai tāpēc, ka netiek ņemtas vērā valodas nianses. Arī japāņu valodā ir dažādi vārdi vīrieša dzimumlocekļa apzīmēšanai. Tulkotāja vairumā gadījumu, kur to nevajadzētu darīt, lietojusi rupjāko variantu, tādējādi romāns zaudē vienu no svarīgākajām tā vērtībām — noskaņu — un brīžiem atstāj prastuma iespaidu, kas nav bijis autora mērķis. Aplūkojot jauniešu leksiku tulkojumā, gribas jautāt, kāpēc gan tajā pašā laikā jaunieši izjūt tādu cieņu pret policistiem un prostitūtām un, savā starpā sarunājoties, nesauc viņus kādos nicinošākos vārdos? Pat nezinot un nesaprotot atšķirības oriģinālvalodā, nav skaidrs, kādēļ nav ņemtas vērā šīs nianses no angļu valodas tulkojuma. Neizpratni rada arī izvēlētie vārdi skaidrojumam. Var jau būt, ka tiešām nepieciešams paskaidrot, kas ir “zāle”, taču kaut kādu konsekvenci gribētos redzēt vietvārdu skaidrojumos — ja būtisks ir rajons Jocuja, tad kāpēc gan ne Koendzi?
Nekad man nav bijis izprotams, kā gan var pieļaut kāda darba tulkojumu no citas, ne oriģinālvalodas. To darīt nav aizliegts, tādēļ paliek vien jautājums par tulkotāju godprātību, veicot savu darbu.
Kristīne Sadovska savā rakstā Vai pastāv slepena brālība? (Diena, 19.03.04.) diezgan kritiski izsakās par izdevniecību “salikšanu pa plauktiņiem”. Nekādā gadījumā negribu apstrīdēt raksta autori, taču diemžēl jāatzīst, ka izdevniecības AGB un tulkotājas Maijas Cīrules darbiem man vairs īstas uzticības nebūs, jo sevi neuzskatu par lasītāju, kam tā vienkārši var pasniegt paviršu tulkojumu no cita tulkojuma, īpaši zinot, ka jau angļu valodas Murakami Rjū romāna tulkojumā nobeiguma vēstulē nez kur palikusi viena rindkopa. Nebūtiski un ar autora piekrišanu, kāds varētu apgalvot. Iespējams. Tikpat nebūtiski, kā tad, ja, sekojot Maijai Cīrulei, kuras tulkojumā Naoko pārtapusi par Naoki (Murakami Haruki romānā Norvēģu koks), kāds latviešu valodā mani sauktu par Rindu.
(1) Ievērojot japāņu tradīciju, pirmais tiek minēts uzvārds, tad vārds
(2) Savam tulkojumam bakalaura darbā izvēlējos nosaukumu Gandrīz caurspīdīgi zils, ko uzskatu par precīzāku, ņemot vērā oriģinālnosaukumā Kagirinaku tomei ni chikai burū izmantoto angļu valodas vārdu blue.
Linda Galvāne, speciāli Dienai
Publicēts: 2004. g. 14. maijā