Kas ir “naspers”? Kā to sauc latviski?
Kā izvēlamies preci, ko piedāvā veikals? Vai vienmēr izlasām uzrakstus, kas pievienoti noteiktam sortimentam? Kā apgūstam jauno produkciju un jaunos nosaukumus? Vai, lasot uzrakstus svešā valodā, mēs vēlamies zināt, kā to sauc latviski? Vai mūs apmierina informācija, kādu izlasām uz preces iesaiņojuma? Vai ēdienkartē minētie nosaukumi sniedz mums vajadzīgo informāciju?
Šādus jautājumus mēdz uzdot. Uz dažiem no tiem – atbildes.
Līdz ar jauno produkciju, ko ieved Latvijā no citām zemēm, apgūstam daudz jaunu vārdu. Latvijas virtuvē jau sen ienākuši krievu pelmeņi un ukraiņu borščs. Pazīstam arī pončikus, kuriem laika gaitā radies latviskais sinonīms virtulis (sk. Pārtikas rūpniecības terminu vārdnīcu. – R., 1998). Baudām Latvijā dažādus citzemju augļus un esam apguvuši arī to nosaukumus: avokado, hurma, cukini, greipfrūti (ko agrāk saucām par pampelmūzēm). “Naspers” esot bumbieru šķirne. Ja augļu koks un auglis ļoti līdzīgs Latvijā audzētajiem, līdztekus aizguvumam mēdzam izmantot arī vārdkopu ar mums parasto nosaukumu, piem., aliča – Kaukāza plūme, sakura – Japānas ķirsis.
Tā kā Latviju apmeklē daudzi tūristi, lielākajās ēdnīcās ēdienkartes mēdz rakstīt vismaz divās valodās – latviešu un angļu valodā.
Iekārtojot ēdnīcas lielveikalos un viesnīcās, kuru īpašnieks ir kāda privāta ārvalsts firma, nereti ir tā, ka ēdienu nosaukumi sākotnēji doti angļu valodā. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, kā šos nosaukumus pierakstīt latviski: ko tulkot un ko netulkot? Šeit izšķiramas vairākas grupas atkarībā no nosaukuma rakstura.
Tulko nosaukumus, kuros izmantoti vārdi to tiešajā vispārlietojamā nozīmē, piem., rabbit with hazelnuts – trusis ar riekstiem; fresh liver – svaigas aknas; duck liver mouse block – pīļu aknu uzpūtenis; shrimps – garneles; white garlic – baltie ķiploki; green pepper – zaļie pipari; garlic sausage – ķiploku desa; pretzel – sālstandziņas; plum sheet cake – plūmju plātsmaize.
Ja līdztekus tiešajam produkta nosaukumam izmantots kādas specifiskas pazīmes apzīmējums, to mēdz paturēt netulkotu, bet tad to paredzēts dot tehniskā izcēlumā (parasti – pēdiņās vai slīprakstā). Tas liecina, ka attiecīgais vārds pierakstīts nevis latviski, bet kādā citā valodā, piem., Charcutier dry sausage – žāvēta desa “Charcutier”; Tiramisu slice – kūkas šķēle “Tiramisu”.
Ja specifika atspoguļota ne tikai atsevišķa produkta nosaukumā, t.i., ja specifiska ir noteikta produkcijas šķirne vai izstrādājuma veids, tad attiecīgo šķirnes vai iztsrādājumu veida nosaukumu latviešu valodā mēdz aizgūt kā sugasvārdu: kruasāns, bokata, lazanja, suši, steiks u.tml. Tā, piem., žāvētas desas šķirnes nosaukšanai aizgūts vārds salami: salami Milano – Milānas salami; salami Rosette – salami “Rozete”. Tā kā vārds salami plašākai latviešu sabiedrībai pagaidām ir pasvešs, tam reizēm mēdz pievienot latviešu valodas vārdu desa, piem., salami desa “Braunschweig”.
Ja produkta nosaukumam izmantots tikai īpašvārdiskais nosaukums, lai patērētājiem nebūtu jāmin mīklas, pirms tā mēdz rakstīt arī vispārīgo nosaukumu, piem., Mozarella – siers “Mozarella”.
Dažos gadījumos citvalodu paradumi maina mūsu iepriekšējos priekšstatus par noteiktu produkcijas veidu. Laikam spilgtākais piemērs šajā ziņā ir vārds pasta, kuru, sekojot citvalodu paraugam, patlaban attiecina gan uz makaroniem vispār, gan uz noteiktu makaronu ēdienu. Bet veikalu sērija ar nosaukumu “Drogas” liek mums mainīt līdz šim latviešu valodā lietotā sugasvārda drogas jēdzienisko izpratni.
Vai esam jau pamanījuši jaunumu, kas, iespējams, piemērojot ES standartus, parādījies mūsu veikalos? – Kā rakstīts uz iesaiņojuma – “SVAIGAIS” un “STELPE-2000”. Par kādu produktu ir runa? Ārēji produkcija atgādina 200 g sviesta paciņu. Bet uzrakstos maziem burtiem vienā gadījumā lasāmi vārdi “Valmieras piens” un “no Vidzemes”, bet otrā gadījumā (tādā kā logo sastāvdaļas funkcijā) – A/S “Bauskas piens” un “Stelpes pienotava”.
Nejaušība? Maskēšanās? Diemžēl vienkāršam pircējam tas paliek noslēpums.
Secinājums: pērkam pazīstamu produkciju neatkarīgi no tā, kā sauc vai nesauc. Tomēr labprāt vēlamies, lai būtiskākā informācija būtu uzrakstīta latviski.
Autors: Valentīna Skujiņa
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 27. septembrī