Andrejs Veisbergs: “Valoda attīstās!”

Cik dzīva, elpojoša un attīstīties spējīga ir mūsu valoda? Kāda ir latviešu valodas vieta kopējā valodu tīklā? Zināms, ka no pasaules aptuveni 7000 valodām mēs atrodamies 150. vietā – vai tas nozīmē, ka varam justies droši? Par to sarunā ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku Andreju Veisbergu.

– Cik jauna vai veca ir latviešu valoda uz citu pasaules valodu fona?

– Ne daudz jaunāka, ne vecāka. Mums ir atsevišķi ļoti seni valodas elementi, bet pirmie raksti latviešu valodā datējami ar 15.-16. gs., agrāk – tās lielā mērā ir hipotēzes, kā te varēja būt. Nevar teikt, ka tautas dziesmas atspoguļo latviešu valodu no 11. gadsimta, nē, tās tika nodotas no paaudzes paaudzē, taču pierakstītas 19. gadsimtā, lielā mērā atspoguļojot tieši tā laika sarunvalodu jeb nerakstīto valodu. Tā laika situācija, ka mūsu rakstīto, literāro valodu sākotnēji veidoja nelatvieši, nav nedz unikāla, nedz neparasta; runātās un rakstītās valodas tuvināšanās notika vēlāk. Valoda nekad galīgi nenoformējas, tā nepārtraukti attīstās, ko dažiem cilvēkiem nez kāpēc grūti saprast.

– Pēdējā laikā saasinās diskusijas starp sabiedrību un valodniekiem par aizguvumu vai to latvisko formu lietošanu. Kā sabalansēt latvisko labskanību un modernas dzīves uzspiesto nepieciešamību?

– Ko nozīmē – labskanība? Man neiestāstīs, ka “eiro” skan sliktāk nekā “eira”, varbūt pat labāk, turklāt tam nav nekāda sakara ne ar anglicismiem, ne Angliju, pretējā gadījumā šī vārda izruna būtu [juero], savukārt, ja tas būtu aizgūts no vācu valodas – [oiro]. Bet mēs esam radījuši savu – latvisko – formu, atvasinot to no vārda Eiropa. Diezgan bieži līdzīgās situācijās angļu valodai tiek pārmesta latviešu valodas ietekmēšana, piemirstot, ka pati angļu valoda ir jauktas cilmes un visiem aizguvumiem pārsvarā ir latīņu un grieķu izcelsme. Tas pats kompjūters – mūsu valodā skaņu kopa “mpj” nav pārāk izplatīta, tāpēc labāk iegājās dators. Domāju, tāpat ieiesies arī zīmols, kaut vai tāpēc, ka gadījumos, kad pastāv šaubu elements – brends, braends vai brands, bieži vien uzvar alternatīvais variants. Bet var taču lietot abus.

Domāju, lielā mērā pašreizējās valodas problēmas rada tas, ka īsā laikā apritē parādījušies daudzi jēdzieni, kas lielākoties cēlušies anglosakšu zemēs. Ir iztulkots milzīgs informācijas apjoms (galvenokārt no angļu valodas) un radīts — 30 000 vārdu un terminu. Mēs tos daļēji pieņemam, daļēji ne. Tā arī ir – vārdi, kuri cilvēkiem liksies vajadzīgi un labskanīgi, paliks, kamēr nederīgie – pazudīs. Galu galā cilvēks var lietot tādus vārdus, kādus viņš vēlas, ja vien citi saprot, ko viņš runā, un ja šis vārds nepārkāpj elementāras normas. Bet, lai vārdus nīdētu, ķerstītu, durstītu vai dedzinātu uz sārta, – nē!

– Tātad mūsu valodā nav tādu vārdu, kas būtu “jāizķer un jāiesloga”?

– Nē, tas nav iespējams. Brīvā, demokrātiskā valstī nevar aizliegt lietot kādus vārdus, sevišķi lielākām cilvēku grupām. Ja tie ir oficiāli termini, var mēģināt tos aizstāt ar citiem – ar mediju un zināmu drakonisku paņēmienu palīdzību –, lai gan nedomāju, ka tas būtu saprātīgi. Manuprāt, vārdu nīdēšana daudzos aspektos šodien aiziet visai tālu, piemēram, ir tāds radioraidījums, kurā nereti dzirdu brīnumus, kāpēc kāds vārds ir slikts, tuvāk neizskaidrojot, kāpēc, brīžam pat līdz absurdam. Tajā pašā laikā – mums vajag vēl vairāk jēdzienu un apzīmējumu, un tas ir normāli, ka viens vārds tiek lietots vairākās nozīmēs. Piemēram, datorpele un parastā pele. Nedomāju, ka, izdzirdot “pele nestrādā!”, kāds varētu nodomāt “mazais, pelēkais dzīvnieciņš šodien ir slinks”. Tieši pretēji – man brīžam liekas, ka tieši daži no jaunvārdu darinājumiem ir mazliet par sarežģītu (savulaik tāds bija “taukvārnes katls”) – tiek veidoti salikteņi, kas it kā izskaidro būtību, tomēr it kā samežģī to. Ir vārds “skatrakums”, kas nozīmē – mēs izdarām rakumu, lai kaut ko apskatītu, līdzīgi kā “skatlūka”. It kā normāls vārds, bet, skatoties uz to uzrakstītu, acīs krīt – “trakums”. (Smejas.) Bet tās ir normālas augšanas un attīstības problēmas. Jauni vārdi ir vajadzīgi, un jauni termini ir vajadzīgi. Interesanti, ka sarunvalodā pēdējā laikā ienāk daudz jaunu, tajā skaitā – arī slenga, vārdu. Piemēram, “sviests”, acīmredzami atvasināts no “saiet sviestā”. Man šķiet pilnīgi normāli, ka vārdam “sviests” ir radusies otra nozīme, sarunvalodas nozīme.

– Turklāt modernie slenga vardi vairs nav tik rupji kā padomju laiku “mātes valodai” pietuvinātie.

–Jā, – kas rupjš vārdā “sviests”? Vai ari “filma ir baigais klucis!”, lai gan, pirmoreiz to dzirdot, ilgi bija jādomā, kas tas tāds. Tas ir noteikta līmeņa valodas lietojums, un cilvēkiem vajadzētu saprast, kur lietot kura līmeņa valodu. Tā ir brīvības monētas otrā puse – jebkurš jebkur var runāt jebkā. Daudziem tas šķiet šokējoši, sevišķi pēc tam, kad padomju laikā viss bija tik sterils, nonivelēts un trīsreiz pārlasīts. Tomēr lai man nestāsta, ka padomju laikā nebija slenga un visi runāja augsti literārā valodā! Vienkārši – tā tika atspoguļots. Atšķirība starp runāto un rakstīto vārdu vienmēr ir bijusi – runātajā arvien ir liekvārdība, parazītvārdiņi, bet galu galā – zinot, ka tava runa tiks izlikta rakstu formā, var taču pazemināt sarunas ātrumu un piedomāt pie katra vārda!

– Tajā pašā laikā vecās skolas aktieri, rakstnieki, skolotāji un citi cilvēki, kuri strādā ar vārdu, runā gan ļoti dzīvi, gan ārkārtīgi pareizi…

– Vislabākie valodas pratēji ir tie, kuri prot loti labi pielāgoties atbilstoši situācijai. Eksistē lauku un pilsētas, vīriešu un sieviešu, kā arī dažādu vecuma grupu valoda! Es nekad nerunāšu vienādi ar simt studentu grupu un kaimiņa divgadīgo mazuli. Valodu nevar (un nedrīkst) arī censties iekonservēt. Spilgts šādas konservācijas piemērs – mūsu latviešu emigranti, liela daļa vēl šodien runa tādā valodā kā aizbraucot. Vai mēs to gribam?

– Tomēr šodien vēl aizvien dzirdamas konservatīvāko valodnieku un “tīras valodas” pārstāvju žēlabas: “Endzelīns kapā apgrieztos, redzot, kas šodien notiek…”

– Droši vien viņam tur būtu krietni jāparosās, izdzirdot šodienas valodu. Taču – Endzelīna laikā tika izdotas grāmatiņas “Valodas kļūdas”; cilvēks ar labiem nodomiem mēģināja uzlabot latviešu valodu, atmetot darinājumus no krievu vai vācu valodas kā sliktus, bet saglabājot atdarinājumus no franču un angļu. Bet – gandrīz nekas no tā nav iegājies, mēs turpinām lietot “nepareizos” vārdus, un nekas nav noticis. Savā ziņā es pat teiktu, ka šie izdzīvojušie ģermānismi un rusicismi, pareizi un vietā lietoti, piedod valodai citu, īpašu garšu. Ir brīži, kad arī es lietoju kādus krievu vārdus, ja vēlos izteikties nevērīgāk, sulīgāk, varbūt garšīgāk.

– Universitātes studentiem jūs pasniedzat angļu–latviešu tulkošanu un vairākus mācību priekšmetus angļu valodā. Cik valodspējīgi ir šodienas studenti filologi?

– Sarunvalodas līmenī valodas kvalitāte ir augusi, valodas zināšanu dziļums ir ļoti individuāls kritērijs, turpretī latviešu valodas kvalitāte… pat mazliet pasliktinājusies.

– Nabadzīga, primitīva valoda ar daudziem slenga elementiem?

– Jā. Bet es arī varu pateikt, no kurienes tas nāk. Cilvēki lasa mazāk, sevišķi labu literatūru. Lasa žurnālus, dienas presi, interneta ziņas – bet tur nu ir brīnumu brīnumi, pat nerunājot par īpašo interneta valodu. Un kas tiek piedāvāts televīzijā? Filmas ar neprecīziem tulkojumiem vai
saīsinātiem/saspiestiem titriem un realitātes šovu, kur pāris stundu laikā “apgrozās” 300 – 500 vārdu, šie runātāji galvenokārt ir ne pārāk izglītoti jaunieši, kuri daudz nedomā par to, ko saka. Mūsu dzīve lielā mērā ir piepildīta ar šādu informāciju. Bet tā jau nav tikai latviešu nelaime.

– Rezumējot – vai jūs uzskatāt, ka latviešu valoda tuvākajos gados var tikt jebkā apdraudēta?

– Nē, kā lingvistiska sistēma – nemaz. Varbūt mēs varam runāt par sociāllingvistiskiem aspektiem, jo ir jomas, kurās latviešu valoda šajā valstī nav dominējošā. Varbūt mēs varam runāt par demogrāfisko situāciju, kas kopumā ir katastrofāla. Tajā pašā laikā – notiek integrācija, un situācija valodas jomā uzlabojas – palielinās to skolēnu skaits, kuri mācās latviešu valodu. Un tā arī būs, ja vien nenotiks kaut kas politiski briesmīgs.

– Par spīti vai pateicoties Valodas likumam un izglītības reformai?

– Tas ir komplekss jautājums. Nezinu, vai reformas mērķis tiks sasniegts tieši šādi, varbūt notiks pavisam citādi un daudzi krievu vecāki savus bērnus ņems laukā no krievu skolām un sūtīs latviešu. Nē, es tiešām nedomāju, ka latviešu valodai kas draudētu. Vismaz ne tuvākajos simt gados. Protams, ja vien nenotiek kaut kas tāds, ko sauc par valodas pašnāvību – kad tauta pati bez kāda īpaša spiediena “no ārpuses” atsakās no savas valodas. Tā notika Īrijā, kura nemanāmi nomainīja savu valodu pret angļu: ja tajā brīdī, kad 1973. gadā Īrija stājās ES, tā būtu noteikusi īru valodu kā oficiālo, tas būtu bijis stiprs atbalsts. Bet īri to neizdarīja.

Taču, raugoties globāli, visticamāk, ka tieši angļu valoda, nevis franču, spāņu vai krievu, kļūs par vienojošo pasaules saziņas valodu. Tīri ekonomiski – angļu valodā publicēts milzums informācijas, tā dominē daudzās mūzikas, mākslas, kino un kultūras jomās, respektīvi – šīs valodas vērtība ir ļoti liela. Tomēr, atkārtoju vēlreiz, nedomāju, ka latviešu valodai jāuztraucas par savu pastāvēšanu.

Autors: Dace Judina
Publicēts: laikrakstā Rīgas Balss 2004. g. 27. septembrī