Rīgas pilī godina skolotājus
Sestdien Rīgas pilī cildināto skolotāju vidū bija arī Valmieras 2. vidusskolas direktore Laila Pāvuliņa. Viņa prot motivēt skolēnus darbam, izmantojot daudzveidīgas, netradicionālas metodes. Ir mācību grāmatu līdzautore un bieži dalās savā pieredzē ar citiem Valmieras rajona kolēģiem; piedalās valsts pārbaudes darbu vērtēšanā. Valsts prezidente, sveicot skolotājus, teica: “Skolotājs ir kā dārznieks, kurš spēj izaudzēt krāšņus ziedus, kuri varbūt savvaļas pļavā būtu nīkuļojuši.”
Skolotāju dienas priekšvakarā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs un Valsts valodas aģentūras vadītājs Jānis Valdmanis sveica 19 izcilas skolotājas, kuras māca latviešu valodu mazākumtautību bērniem.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzrunā uzsvēra, ka valoda Latvijā ir vienojošs spēks, kas dod kopības sajūtu un iespēju sazināties vienam ar otru. Viņa teica:
“Latvija nav monoetniska valsts – mēs esam ļoti dažādi, tamdēļ ir svarīga šī valsts valoda kā vienotājfaktors, kā sazināšanās veids, kā veids, kādā vienam otru saprast un nepārprast.
Valsts valoda ir arī identitātes zīme, jo tikai Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda. Ir tādas valodas kā spāņu vai portugāļu, angļu, franču, kurās runā simtiem miljonu ārpus savas sākotnējās dzimtenes, piemēram, Madre Patria, kā saka Dienvidamerikā, runājot par Spāniju, – Māte Tēvzeme. Latviešu valoda ir oficiālā valoda tikai Latvijā, un citur pasaulē to runā tikai atsevišķi ļaudis vai atsevišķas ļaužu grupas. Mums ir pienākums šo valodu saglabāt pasaules mērogā kā unikālu daļu no pasaules mantojuma, no valodu pūra, kas mums vēl ir saglabājies, no lielās, milzīgās valodu dažādības, no kuras, kā mēs zinām, daudzas valodas arī pazūd uz visiem laikiem, uz neatgriešanos.
Valoda ir arī ceļš uz dvēseli un dvēseles pašizpausmes veids. Apgūstot valsts valodu, man šķiet, ka jebkurš Latvijas iedzīvotājs un jaunietis gūst logu uz Latvijas īpatno pagātni, uz tiem pārdzīvojumiem, uz to iekodēto dzīves gudrību un skatu uz pasauli, kāds šeit ir attīstījies cauri gadu simtiem un tūkstošiem tieši šajā īpatnējā, unikālā veidā.”
Kā skolotāji vērtē – vai pēdējos gados skolā un sabiedrībā ir pozitīvi mainījusies attieksme pret valsts valodas apguvi?
Rīgas Ostvalda vidusskolas skolotāja Kristīne Zilberte salīdzina:
– Pirms desmit gadiem ne manās, bet citas kolēģes stundās bija vērojams, ka skolēni spēlēja kārtis, ēda saulpuķu sēkliņas. Biju pārsteigta, ka latviešu valodas stundas ir tās, kurās atļaujas nemācīties, vēlas atpūsties. Es, to nezinādama, ar pilnu enerģiju metos iekšā ar domu: “Nu tik es visus mācīšu!” Skolēnu latviešu valodas zināšanu līmenis toreiz un tagad ir nesalīdzināmi lielumi. Tagad bērni otrā klasītē noteikti runā labāk latviski nekā desmitajā toreiz.
Mācību priekšmeta standartā ir tāds grūti novērtējams parametrs kā audzēkņu attieksme pret mācību priekšmetu – kā skolēns darbojas stundā, cik viņš ir atvērts un noskaņots apgūt vielu.
Atvērtība zināšanu ieguvei ir atkarīga arī no skolotāja. Jo mazāk spiedīsi, pamatojot ar ideoloģisku pieeju: “Tev jāmācās tā valsts valoda,” jo pretimnākošāki būs bērni. Pedagoga pieejai jābūt profesionālai: tas ir mācību priekšmets, te ir manas metodes, te ir instruments, ar ko protu iemācīt. Jebkuru vielu var pasniegt interesanti!
Tagad nākas papildus gatavot mācību materiālus, jo skolēni “izsūc” no skolotāja visu, ko tik vien viņš var dot. Jaunieši cenšas izvilināt papildu informāciju vēl un vēl, grib kļūt gudrāki, jo mērķis ir iestāties augstskolā.
Pirms gadiem sešiem bija ierasts, ka 12. klases skolēni gandrīz visi kā viens dodas uz kursiem ārpus skolas mācīties papildus latviešu valodu. Nu jau gadus četrus tā vairs nenotiek. Mani divpadsmitie ir pārliecināti, ka skola viņus labi sagatavos. Es priecājos, ka no 12 cilvēku grupas latviešu valodas centralizētajā eksāmenā seši saņēma visaugstāko vērtējumu – “A” līmeni un pārējie “B” un ka daudzi no pavasarī beigušiem ir iekļuvuši augstskolā budžeta grupās.
Autors: Dace Kokareviča
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 4. oktobrī