Aizstāvot mūsu pozīcijas

Latviešu valoda ir viena no senākajām Eiropas dzīvajām valodām. Svešzemnieki atzīst, ka tā ir sarežģīta, tomēr skaista. Pirms trim gadiem izveidota Rīgas Latviešu biedrības latviešu valodas attīstības kopa. Ar tās dibinātāju arhitekti Maiju Sinku runāju par kopas mērķiem un situāciju latviešu valodas jomā.

– Kas pamudināja kopu izveidot un kādi cilvēki tajā darbojas?

– Kopu dibināju, savas un arī savu bērnu pārliecības mudināta. Kopā ir nopietni valodnieki, rakstnieki, dzejnieki, izdevēji, žurnālisti, arī vairāki ārsti, tāpat juristi, arhitekti, skolotāji – tie visi ir cilvēki, kam rūp latviešu valoda. Tiekamies katra mēneša pirmajā pirmdienā. Interesentu skaits mainās. Dažbrīd esam desmit, citu reizi divdesmit pieci. Mūsu kopas darbībā piedalās gan skolēni, gan studenti, tāpat arī ļaudis no viņu vecāku un vecvecāku paaudzes.

– Kādi bija dalībnieku sākumā izvirzītie mērķi situācijas uzlabošanai latviešu valodas jomā un kā veicies ar to īstenošanu?

– Mērķi nav mainījušies. Mūs joprojām interesē un motivē nopietno zinātnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna atziņas. Nebaidos sacīt, ka tautas atmodas un īsajā brīvvalsts pastāvēšanas posmā viņi paveica brīnumu. Līdz tam latviešu valoda bija nožēlojamā stāvoklī, taču abi zinātnieki attīrīja to no ģermānismiem, nostiprināja mūsu valodas pamatus un tauta to pilnā mērā pieņēma.

Katrā tikšanās reizē nosakām dienas kārtību: parasti ir viens galvenais referāts, pēc tam pārrunas, jautājumi.

– Jūs augāt svešā zemē. Kā izdevās saglabāt saikni ar latviešu valodu un kultūru?

– Uzaugu Dienvidvācijā, gāju vācu skolā, studēju vācu universitātē, strādāju par arhitekti vācu vidē. Ģimenē, bez šaubām, runājām latviski, bet tas netraucēja pilnībā integrēties un iesaistīties vācu sabiedrībā. Ģimenē latviskām vērtībām piešķīrām ļoti lielu nozīmi. Vecāki radīja manī apziņu, ka valoda ir mūsu tautas dārgums, kas pašiem jākopj, jāapzinās, par to jāgādā. Bērnībā reizi nedēļā sestdienā vai svētdienā papildskolā mācījos Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un, galvenais, latviešu valodu.

Man latviešu valodas liktenis rūp arī manu četru mazbērnu dēļ, no kuriem trīs dzimuši šeit, Rīgā. Mani mazbērni uzaug ar vēl vienu valodu, jo manas vedeklas tēvs ir ungārs un, lai gan ģimenes valoda ir latviešu, viņa ar bērniem sarunājas ungāriski. Tas ir labi, jo katra valoda ir bagātība.

Man ļoti nepatīk latviešu tik bieži lietotais “davai”. Nācies novērot, ka ar šo vārdu mūsu tautieši nobeidz lielāko daļu telefonsarunu. Savukārt krievi nereti savas sarunas izskaņā nosaka “labi”. Tas liekas interesanti.

– Valoda ir viens no tautas un valsts pastāvēšanas pamatiem. Kā vērtējat latviešu valodas situācijas maiņu valstī kopš neatkarības atgūšanas?

– Galvenā uzmanība tagad pievērsta ienācēju cittautiešu uzjundītām prasībām, latviešu valoda pati savā valstī nonākusi aizstāvēšanās pozīcijā. Latvijā pirmoreiz atgriezos 1991. gada septembrī. Biju noskaņojusies uz daudz kritiskāku situāciju, nekā te ieraudzīju. Redzēju, ka krievu valoda neskan skaļāk par latviešu valodu. Krievos manīju cienīgu pašapziņu, bet ne uzbāzību. Ar prieku nodomāju, ka šie cilvēki apzinās savas tautas un kultūras vērtību, tomēr nedomā te dominēt. Diemžēl gadu gaitā tas mainījies uz slikto pusi. Skaļi un rupji ir agresīvie privilēģiju gribētāji.

Mēs, trimdā atrodoties, bijām pateicīgi, ka varam dzīvot svešā zemē kā līdztiesīgi iedzīvotāji. Par nelaimi, lielai daļai Latvijā dzīvojošo cittautiešu šādas apziņas nav. Nevar noliegt, ka vainīgi esam arī paši. Es krieviski runāt neprotu, bet tie, kam šīs zināšanas ir, nereti steidzas tās izmantot, lai gan varētu mēģināt sarunāties latviski. Bet to, kā var šeit dzīvot jau trešajā paaudzē un saukt Latviju par savu zemi, tomēr nemācēt tās valodu, ar cieņu saprast nav iespējams. Mēs piedāvājam integrāciju, kas būtu jāuztver kā pretimnākšana, tomēr netiek novērtēta. Pēdējā laikā arvien vairāk novērojami gadījumi, kad krievi principa dēļ nerunā latviski. Un latvieši aiz savas laipnības atbild krieviski. Tas nav pareizi. Arī paši savā starpā grēkojam. Neizprotu, kāpēc, piemēram, juristi lieto tik daudz sarežģītu, nevajadzīgu, pat neprecīzu jēdzienu. Kā piemēru gribētu minēt vārdu “realizēt”, kas patiesībā nepavisam nav saistīts ar pārdošanu. Ļoti bieži dzirdam “tas ir atrunāts likumā”. Personu var atrunāt no nevēlamas rīcības, bet minētajā gadījumā vārds neiederas. Sadzīvē bieži lieto jēdzienu “atslēgt gāzes padevi”. Ja atslēdz durvis, pa tām var ienākt. Ja atslēdz gāzi, tās vairs nav… Daudziem garšo “čipsi”. Vārds cēlies no angļu valodas daudzskaitļa formas vārda “chips”. Tātad latviski būtu “čipi”. Manuprāt, tā ir mūsu paviršā un primitīvā attieksme. Nespējam no citu valodu vārdiem paņemt un piemērot īsto būtību, līdz ar to iznāk prasts atdarinājums. Ļoti gribētu attīstīt pozitīvo, dzīvo, kas vēl latviešu tautā un valodas pamatos saglabājams. Lai katrs apzinās, cik latviešu valoda skaista, un lai ikvienam būtu vēlme to izkopt, nepiesārņot, cienīt.

Autore: Baiba Bērziņa
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. g. 2. augustā