Ar iedvesmu un godaprātu vien nepietiek

2005./2006. gadā pamatskolās latviešu valodu sāks mācīt pēc jauna, šāgada februārī apstiprināta standarta. Mainīsies mācību grāmatas.

Skolotāji izmantos jaunas mācību metodes, vairāk akcentējot praktisko valodas lietojumu saziņā.

Kas izvirzīts par galveno mērķi latviešu valodas stundās? Pašreiz uzdevumi vidusskolā formulēti tā: “Audzināt skolēnos apziņu par latviešu valodu kā vērtību, nācijas kultūras eksistences pamatu, cilvēka personības veidotāju, vēlmi apzināti kopt un pilnveidot savu valodu, kā arī aizstāvēt latviešu valodas precizitātes, tīrības un bagātināšanās tiesības sabiedrībā.” Kursa mērķi ir daudzveidīgi, tostarp: “Pilnveidot skolēnu valodiskās sazināšanās prasmi, prasmi loģiski, leksiski un gramatiski precīzi izteikt domas, jūtas un gribu kā runā, tā rakstos.”

– Ko latviešu valodas skolotāji cenšas audzēkņiem iemācīt tagad, un kas mainīsies nākamgad, kad būs jāstrādā atbilstīgi jaunajiem mācību priekšmeta standartiem? – jautāju Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas valdes loceklei Rīgas 85. vidusskolas pedagoģei Raitai Makarei.

– Pašlaik valodas stundās izmanto lingvistisko pieeju. Skolotājs māca valodas parādības, valodas likumus, un tad ar piemēriem un vingrinājumiem skolēni šīs zināšanas nostiprina.

Jaunā pieeja ir lingvistiski komunikatīvā metode, vairāk akcentējot valodas lietojuma praktisko pusi, saziņu. Sistematizējot zinātniskā veidā, valodiskās lietas mācīs tikai, sākot no 7. klases. Līdz tam bērnus pārāk nenoslogos ar likumiem un terminiem. Tā, piemēram, 2. klasē paskaidros, ka Ziemassvētku apsveikumā māmiņai vārds “Tu” jāraksta ar lielo sākumburtu, taču nemēģinās stāstīt visu par personas vietniekvārdu.

Paredzēts izkopt tādas kompetences kā māku sazināties, klausīties, lasīt un rakstīt. Sociolingvistiskā kompetence rosinās izprast un novērtēt valodu kā ikvienas tautas bagātību. Pedagogs audzinās tolerantu attieksmi pret citām kultūrām un valodām, parādīs līdzīgo un atšķirīgo.

– Arī līdz šim mācīja, ka valoda ir katras tautas bagātība.

– Jā, taču jaunā pieeja akcentēs saskarsmi starpkultūru aspektā. Zinām, ka latviešu valoda ir bagāta, krāšņa valoda, bet varam raudzīties arī, kādas līdzīgas gramatiskās konstrukcijas ir citās valodās un kuriem vārdiem ir līdzīga cilme. Līdz šim valodas vēsturi mācīja tikai vidusskolā.

– Vai skolotāji būs gatavi tā strādāt?

– Kopš jauno standartu pieņemšanas programmas veido gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija. Arī rajonu metodiskās apvienības rīko kursus, lai tie skolotāji, kas mācījuši eksperimentāli, dalītos pieredzē. Pagaidām tas ir skolotāju ziņā – mācīt kaut ko no jaunā un kaut ko no vecā.

Mana skola vēl gluži uz jauno pieeju nav pārgājusi. Jo šis solis saistīts ar mācību grāmatu nodrošinājumu. Standarts ir mainīts no 1. līdz 9. klasei. Cik zinu, izdevniecība “Zvaigzne” uz nākamo gadu gatavo jaunas grāmatas 5., 6., 7., 8. un 9. klasei.

Par pirmajām klasītēm nerunāšu, bet attiecībā uz pārējām viens variants bija, ka jauno standartu ievieš ar 5. klasi un tad turpina tālāk. Bet tā paietu daudzi gadi. No otras puses, problēmsituācijas var rasties arī, ja bērni līdz 8. klasei būs mācīti ar citiem paņēmieniem un citām prasībām, bet 9. klasē skolotājs sāks ar jaunumiem.

– Tātad jaunais standarts labos to situāciju, ka līdz šim skolā bērnam iemāca izpratni par valodu kā poētisku vērtību, bet maz vērības veltī tam, kas būs vajadzīgs dzīvē?

– Turpmāk arī pamatskolas programmā būs ietverta lietišķo rakstu veidošana. Savā maģistres darbā secināju, ka 1992. gadā pieņemtajā priekšmeta standartā bija minēts, ka pamatskolēnam jāprot rakstīt apsveikumu, ielūgumu kā vienkāršākos lietišķo rakstu paraugus, bet programmā neviena stunda tam nebija atvēlēta. Atbilstīgi jaunajām prasībām jau līdz 9. klasei iemācīs gan veidot motivācijas vēstuli, pieteikuma vēstuli darba devējam, arī CV. Pašreiz tas notiek pēc katra skolotāja iedvesmas un sirdsapziņas.

– Jūs mācāt septīto un astoto klašu bērnus, audzināt divpadsmito klasi. Cik svarīgas un nozīmīgas viņiem citu priekšmetu vidū šķiet latviešu valodas un literatūras stundas? Kā šo vērtības apjautu ietekmē skolotājs, ģimene vai noskaņojums sabiedrībā?

– Galvenokārt ietekmē ģimenes noskaņas, skolotāju personības, bet ir vēl citi arī aspekti… Skolēnu vidū populāras ir svešvalodas un datori, bet jāsaprot arī, ka vajadzīgas labas savas valodas zināšanas.

Ja spriežam pēc tā, kā vidusskolēni izvēlas zinātnisko darbu tematus, jāteic – vairāk ir interese par ekonomiku, sabiedriskām, sociālām zinībām. Literatūras un valodas temati parādās retāk.

Šogad 12. klašu centralizētais eksāmens bija saturā ļoti daudzveidīgs. Skolēni rakstīja tēzes par piedāvāto tekstu. Autobiogrāfiju pārveidoja par CV. Bija uzdevums pieturzīmju likšanā. Tad rakstīja domrakstu, un pēdējais uzdevums bija negara literārā teksta analīze. Tas bija fragmentiņš, un analizēt vajadzēja šo fragmentu, nevis visu darbu. Un tā tagad ir arī mācību grāmatās vidusskolēniem – fragmentiņš, fragmentiņš…

– Kā jūs vērtējat, vai tas ir pareizi?

– Ar šādu metodi var iemācīt tekstu analizēt, sameklēt izteiksmes līdzekļus, noskaidrot, kas ir monologs, dialogs, vēl ļoti spilgtā piemērā atklāt un raksturot konfliktu. Bet apjautu par literatūras attīstību kopumā tā nedod.

– Kāpēc tā ir noticis? Jūsu asociācija taču literatūras programmu veidotājiem arī varēja iebilst par savām bažām.

– Nākamvasar mūsu asociācija svinēs desmitgadi, taču tā īsti sasparojusies un darbīga organizācija ir pāris pēdējos gadus. Programmas un grāmatas tika veidotas agrāk…

Literatūrā arvien nāk daudz kas jauns klāt. Pasaules literatūrai vairs atsevišķas stundas nav atvēlētas, mazā stundu skaita dēļ vairs nav arī padziļināto mācību kursu literatūrā. Vidusskolā ir tikai trīs literatūras stundas nedēļā, 10. un 12. klasē – divas valodas stundas, 11. – viena. Skolēni ir ļoti noslogoti, un visus programmā ietvertos darbus patiešām nav iespējams izlasīt. Bet žēl par to, ka, literatūru mācot, pazūd vēsturiskā kopsakarība. Dažs jaunietis var pateikt, ka Andrejs Upīts ar Ziedoni ir laikabiedri… Jo mācību grāmatā cita aiz citas atrodamas kā viena sen rakstīta novele, tā Upīša novele, tā pavisam jaunos laikos tapusi… Turklāt – tie ir fragmenti, tātad par visu darbu kopumā ieskats nerodas.

Kopumā paredzēts izlasīt dažas Raiņa lugas, dažas Blaumaņa lugas. Pārējais pēc skolotāja ieskatiem – vai nu viens darbs, vai kāds cits. Noteikti iekļaujams arī kāds jaunās literatūras paraugs.

Skolēniem jāzina, kas ir stāsts, kas novele, kas ir romāns un no kura darba grāmatā ievietotais fragments ņemts. Ja ir prasība izanalizēt lappusi garu fragmentiņu, nezinot, kas tur pirms un pēc tam notiek, tad jau – mācies vai nemācies literatūru, eksāmenu nokārtot var.

Skolēniem ir ļoti maz izdevības publiski runāt. Klases ir lielas, visi pārbaudes darbi ir rakstveida ieskaites vai testi. Tā notiek ne tikai valodas stundās, bet arī vēsturē vai bioloģijā. Ja klasē ir 30 vai 35 bērni, kad gan skolotājs lai katram ko pajautā un viņu uzklausa? Jo ļoti svarīgi ir iemācīt gan izteikties, gan uzklausīt citus. Vidusskolā izmanto diskusiju metodi, bet tas notiek atsevišķās stundās.

Pēc jaunā standarta skolēniem jau 7. un 8. klasē būs jāmāca publiskās runas jeb oratora māksla.

Aptaujājot bērnus gada beigās, secināju, ka viņi pozitīvi vērtē grupu darbu, projektu darbus. Patīk netradicionālais, patīk kaut ko vairāk pašiem darīt, ne tikai atšķirt grāmatu un pildīt uzdevumu.

Pēc vecāku ierosinājuma pagājšgad sadarbībā ar “Lāču maizi” rīkojām Maizes dienu. Bērni rakstīja pasakas par kukulīti, par garoziņu, zīmēja. Pēc tam sadarbībā ar izdevniecību “RAKA” tapa grāmata “Neba maize pati nāca”.

– Kas vēl būtu darāms, lai skolēnu acīs celtu latviešu valodas kā nācijas bagātības prestižu?

– Vajadzētu sadarboties visu priekšmetu skolotājiem. Ja, uzdodot kādu rakstu darbu, skolotājam jautā, vai viņš ņems vērā arī valodas kļūdas, tas nozīmē, ka ir priekšmeti, kuros raksta, kā pagadās. Vēstures skolotājam vajadzētu aizrādīt, ka, piemēram, “Latviju” nevar rakstīt ar mazo sākumburtu. Izstrādājot maģistra darbu par rakstu kultūru, aptaujāju kā skolotājus, tā skolēnus, kā vērtē valodas kļūdas. Neliela daļa pedagogu uzskata – vienalga, kārtīgi vai pavirši rakstīts, galvenais ir zināšanas viņu priekšmetā.

– 2007. gadā 12. klašu beidzējiem kā latviešu, tā mazākumtautību skolās būs vienots centralizētais eksāmens. Daži skolotāji vaicā, vai tāpēc nepazemināsies prasību līmenis valodā.

– Ja augstskolai ir vienas prasības un lekcijas lasa vienā valodā, tad studentiem neatkarīgi no tautības valsts valoda jāpārvalda labi. Vidusskolā taču mācās tie, kas nopietni domā par tālāko izglītošanos.

Šogad 12. klašu centralizētajā eksāmenā mazākumtautību skolēniem uzdevums bija līdzīgs, bet citi teksti. Labojot darbus, mani mazliet pārsteidza lielais pieļaujamais kļūdu skaits domrakstā. Tā garums bija tradicionālais – ap 300 – 350 vārdiem. Parastā pārbaudes darbā par 15 kļūdām mēs diez vai kādu punktu liktu. Mazākumtautību skolēnu darbus laboja citi kolēģi, bet arī latviešu plūsmā, kā secināju, diezgan daudz mācījušās nelatviešu ģimeņu atvases. Par to liecināja kļūdas teikumu konstrukcijā, galotnēs, vārdu izvēlē.

Taču jāuzslavē tie cittautību bērni, kuri pat nopietnāk par daudziem mūsējiem iemācās gramatiku.

– Tagad radikālie politiķi kūda pret mazākumtautību izglītības reformu un latviešu valodu. Vai jūsu audzināmie divpadsmitie pratīs pienācīgi pašcienīgi stāvēt pretī, ja vienaudži viņiem nicīgi sarunā iemetīs štābistu nievājošo teicienu: “Jūsu valoda starptautiski ir tikai ķēķa valoda”?

– Manā audzināmajā klasē ir krievu bērni, ir brālis un māsa armēņi… Bet nesaprašanās problēmu mums nav. Par prasmi diskutēt jāteic, ka latvieši arvien ir bijuši klusāki, vairāk sevī vērsti nekā mūsu kaimiņi.

– Standartā par “Latviešu valodas kursa mērķiem” teikts arī: “Audzināt skolēnos gatavību aktīvi iestāties par latviešu valodas kā valsts valodas tiesībām un pilnvērtīgu lietojumu visās dzīves nozarēs.”

– Daļa noteikti pratīs argumentēt un pamatot savu viedokli.

Autors Dace Kokareviča
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 30. augustā