Ar vārdiem pāri okeānam

Margita Gailīte mazgā Latvijas literatūras skatlogu

Latvieši joprojām ir pāķi, neraugoties uz dalību cienījamās starptautiskās organizācijās. Piemēram, pasaulē daudzi nezina, ka latvieši māk rakstīt. Lai mainītu šo priekšstatu, Nora Ikstena, Pauls Bankovskis un Knuts Skujenieks brauc uz Kanādu skaļi lasīt publikai, ko viņi sarakstījuši.

Mūsu literatūras neatpazīstamības iemesls nav tikai tas, ka nav sava oficiālā Tolstoja vai Džoisa. Nav paša elementārākā — pietiekami daudz tulkotāju svešvalodās. Palielu artavu ir ieguldījusi atdzejotāja Margita Gailīte. Taču, iespējams, lielāku rezonansi nekā šīs Kanādas latvietes tulkojumi var radīt pasākums, kura daļēja vaininiece viņa ir. Rakstnieku brauciens ir tikai papildinājums vēl lielākam notikumam — Kanādas autoritatīvā literatūras žurnāla Descant nākamais numurs, kas iznāk 15.aprīlī, būs veltīts tikai latviešu literatūrai.

Žurnāla, kurš izskatās pēc pabiezas grāmatas, numurs ir aptuveni 200—300 lappušu biezs. Te jāpačukst, ka arī Kanādā lietas notiek “pa blatu”. Margitas Gailītes māsasmeita Lāra ir viena no Descant redaktorēm.

Biedēja ar narkomāniem

Margitas Gailītes dzīvoklis ir pretim Padega mājai Elizabetes un Birznieka Upīša ielas stūrī. Kā jau Padega dzīves teritorijai piederētos, pilsētas dzīves pašā burzmā — netālu no stacijas, tieši pie mikroautobusu galapunkta. “Mani šeit biedēja ar narkomāniem, netīrību un vēl sazin ko. Bet nekā no tā, un cik kluss!” kalsnā pagara auguma sieviete apvaldīti dedzīgi stāsta. Neskaitot retus, žēlabaini spalgus ņaudienus, dzīvoklis tiešām ir kluss. Tur bez Margitas Gailītes vēl mīt reta paskata (laikam sugas) kaķene Minka un zaļi augi, ar kuriem nokrautas visas palodzes. Augi ir Margitas Gailītes saikne ar dabu, jo vispār viņa sevi uzskata par tīrasiņu pilsētnieci.

Viņa ir rīdziniece. Dzimusi šeit 1939.gadā (pēc izskata to nepateikt, jo viņa šķiet krietni jaunāka un ne vien tāpēc, ka apģērbusies džinsos un neformālā džemperī), dzīvojusi Dzirnavu ielā. Izceļojusi kara beigās. Tulkotāja atceras, ka viņai un mazajai 11 mēnešu vecajai māsai bijusi viena gultiņa. Bet, izņemot dažus fragmentus, viņas un māsas atmiņas esot ļoti nepilnīgas. Viņa sevi sākot atcerēties no deviņu gadu vecuma. Tad ģimene no vācu bēgļu nometnes iebraukusi Kanādā. Margita Gailīte domā, ka tas varētu būt sāpīgo kara piedzīvojumu dēļ. Viņai ir tikai viena atmiņa par tēvu — kā viņš viņu nesa uz kuģi. Meitenīte bijusi stipri slima. Uz Vāciju tēvs līdzi neaizbrauca. “Toreiz jau daudzi domāja, ka jukas būs tikai uz gadu, un aizsūtīja bērnus un vecos uz laiku projām,” saka Margita Gailīte. Pēc kara tēvu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš mira. Tādēļ Margita Gailīte spējusi atgriezties tikai pirms sešiem gadiem. Viņas durvis uz Latviju lauzis dzejolis par tēvu un sludinājums avīzē par darbu Latvijā.

Švaki tulkojumi

Pēc pa puspasauli nodzīvotas dzīves Margita Gailīte Latvijā atgriezās kopā ar pieciem citiem Kanādas latviešiem Kanādas starptautiskās attīstības aģentūras (CIDA) uzdevumā, lai angliski tulkotu latviešu likumus. Pirmais, ko viņiem iedeva tulkot, bija Satversme. “Valoda bija ļoti vecmodīga. Un daudzi likumi, ko mēs tulkojām, kā no valodas varēja spriest, bija krievu, vācu, franču likumu iedvesmoti,” viņa atceras.

Aptuveni pirms desmit gadiem, kad Margita Gailīte vēl Kanādā strādāja reklāmas un “pīār” jomā, saslima viņas māsa. “Es gribēju viņai uzrakstīt vienu dzejolīti, bet man izbira vairāki desmiti,” viņa smejas. Tomēr Margita Gailīte pārgājusi uz angļu dzeju, jo tā esot viņas bagātākā valoda. Viņas latviešu dzejoļi esot īsāki, vienkāršāki, angļu — sarežģītāki, garāki. “Es nekad nedomāju, ka sākšu rakstīt dzeju, tad jau drīzāk prozu. Bet man prozai nav pacietības, savukārt ar dzeju ir tā, ka tā izvēlas tevi, nevis tu to.”

Pašas dzejošana novedusi pie tā, ka viņa Latvijā sākusi pamazām tulkot latviešu rakstniekus. Divu gadu laikā viņa angliski ir atdzejojusi deviņu latviešu dzejnieku darbus. “Nupat es beidzu tulkot Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Tā man daļēji ir tāda misija, jo ārpus Latvijas maz zina šo skumjo stāstu,” stāsta tulkotāja, kas tulkojusi vairākus no dzejniekiem, kuru darbi būs lasāmi Descant. “Vispār diezgan maz ir tulkots angļu valodā. Ir jau tulkojumi. Bet ne visi ir kvalitatīvi. Tad jau labāk vispār netulkot, jo citādi pašu rakstnieku novērtē kā sliktu autoru,” viņa uzskata un piesardzīgi, bet stingri dod savu vērtējumu: “Es neesmu vēl satikusi nevienu tulkotāju, kurš ir tulkojis angļu valodā, kas izklausās angliski. Literatūru ir grūti tulkot valodā, kas nav dzimtā.” Arī Descant vairākus darbus noraidīja pavirša tulkojuma dēļ. Šobrīd gan Margita Gailīte lauza galvu par reālu problēmu — kā tulkot tautasdziesmas, ja angļu valodā nav pamazināmās formas. Jācer, ka Dieviņš palīdzēs.

Autors: Viestarts Gailītis
Publicēts: laikrakstā Diena, 2004. gada 13. aprīlī