Blaumaņa un tagadējo avīžu valoda

“Reiz bija vārna, kurai gadījās, ka bērni to sestdienas vakarā saķēra un paņēma līdzi uz pirti. Varbūt varēšot nopērt baltu. Bet kas to deva! Pēra gan, pēra, bet pelēka bija, pelēka palika. Beigās palaida atkal vaļā un nosmējās pakaļ: “Tāda vārna pērta, tāda nepērta!””

Varam lasīt šo pasakai līdzīgo gadījumu un priecāties par skaisto latviešu valodu. Bet vai šī ir pasaka? Nē. To rakstījis latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis. Cik viņam laba, latviska valoda! Viss skaidrs un labi saprotams. Nav nekādu lieku vārdu. Teikumi pareizi veidoti. Viss savā vietā.

Vai arī mēs nevarētu sākt vairāk domāt par savu valodu? Tas būtu ļoti vajadzīgs. Bet kā mēs runājam un rakstām? Lūk, apmēram tikpat garš teksta gabaliņš kā Blaumanim, bet no kādas mūsu avīzes:

“Vācieši vēl nesaredz, ka Vācija ir nokļuvusi Eiropas vidū un ka Vācijai nepieciešamības dēļ ir tilta funkcija. Tā ir mūsu Baltijas jūras akadēmijas, kurai pamatfinansējumu dod Vācijas federālā valdība un Šlēzvigas-Holšteinas pavalsts un kura darbojas kā tikšanos un sarunu forums ar vācu kaimiņiem Baltijas jūras austrumu piekrastē, ikdienas pieredze, ko cenšamies padarīt par apziņas sastāvdaļu.”

Šis teksts jālasa vairākas reizes, lai apjēgtu, kas tur teikts. Tajā ir samudžināts, neveikls teikums. Arī Blaumanis bija avīžnieks. Liekas, ka viņš to būtu varējis pateikt skaidrāk, piemēram, šādi:

“Vācieši vēl nesaredz, ka Vācija ir nokļuvusi Eiropas vidū un ka vajadzības dēļ Vācijai ir tilta loma. Vācijas valdība un Šlēzvigas-Holšteinas pavalsts dod naudu Baltijas jūras akadēmijai. Tajā vācieši tiekas ar kaimiņiem Baltijas jūras austrumu piekrastē un pārrunā kopējus jautājumus. Jau radusies pieredze, ko cenšamies paturēt apziņā.”

Tātad – ja mazliet padomājam, varam runāt saprotami, bez valodas rēbusiem.

Vai mūsu tagadējie žurnālisti mācās skaidru valodu no latviešu literatūras klasiķiem? Vai viņi ir lasījuši arī Rūdolfu Blaumani un kaut ko paturējuši prātā? Varbūt lasījuši ir, bet prātā maz kas palicis. Tāda vārna pērta, tāda nepērta… Tālāk Blaumaņa pasakas turpinājums:

“Bet cīrulis visu bija dzirdējis un izpauda otrā rītā pasaulei. Nu vārna bija kaunā. Visi putni rādīja ar spārniem uz viņu, un vārnas jauneklis, kas ar viņu bija saderinājies, atsacīja un nodzēra kāzas ar citu.

Autors: Jānis Kušķis
Publicēts: 2004. g. 20. aprīlī
Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikumā Hedvigas Kundzes Avīze