Dialekts ir bagātība

Tālredzīgs darba devējs izvēlas darbinieku ar dialektu

Atvainojiet, jums ir dialekts — Vācijas darba meklētāju portālā jobpilot.de kā argumentu darba atteikumam kādā Vācijas ziemeļdaļas bankā min meitene no Bavārijas. Šādu piemēru netrūkst arī Latvijā — īpaši rudenī, kad darbu meklē studenti.

“Tā ir diskriminācija. Tas ir tāpat kā pateikt — vīrieši ir labāki darbinieki. Dialekts ir bagātība, kuru sabiedrība nespēj novērtēt. Dialekts norāda sabiedrības demokrātijas attīstības pakāpi,” skaidro LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte. RTU Rīgas Biznesa institūta pasniedzēja Inese Ešenvalde tādus darba ņēmējus dēvē par šauri domājošiem — tādiem, kuri neprot pieņemt atšķirīgo un dažādo. “Darba intervijā darbinieku nevajadzētu vērtēt pēc dialekta, bet sasniegumiem un pieredzes,” skaidro I. Ešenvalde.

Papildu tilts un robežu jaucējs

Dialekts karjerā var būt gan traucēklis, gan palīgs. Drēzdenes menedžmenta konsultāciju firmas speciāliste Konstance Vaksmane jobpilot.de skaidro, ka dialektā runājoša cilvēka vieta darba tirgū atkarīga no ieņemamā amata un uzņēmuma veida.

K.Vaksmane liek iedomāties, cik uzkrītošs ir dialektā runājošs cilvēks, kurš strādā ātrās reaģēšanas vienībā vai izziņu birojā, kur liela nozīme katrai zilbei. Politiķe Anta Rugāte ir pārliecināta, ka nozīmīgs rādītājs ir darbības joma. “Publiskajā darbības jomā cilvēks nedrīkst runāt kā pagadās. Valodai jābūt perfektai. Tas nenozīmē, ka jāaizmirst dialekts, taču jāiemācās tās lietas atšķirt un apzināties. Pasaules klases vijolnieki un čīgātāji lauku kapelā muzicē atšķirīgi, bet viņi visi spēlē notis, kas atbilst patiesībai. Valodā ir gluži tāpat. Tu drīksti, kad vajag. Kad valoda ir savā vietā, tā ir spoža bagātība, pretējā gadījumā nonākam pie aprobežotības un vienveidības,” skaidro A.Rugāte un kā piemēru min valodu mākslas filmā Cilvēka bērns. A.Rugāte min pieņēmumu, ka cilvēks politikā esot it kā kaut kur tālu. “Tā nav. Valoda ir instruments, kas liecina, ka esi tepat. Dialekts politikā ļoti palīdz — tas nojauc robežu.” I.Ešenvalde skaidro, ka cilvēks ar dialektu uzņēmumā ir veicinošs faktors, jo ienes dažādību. Ne velti ārzemēs darba ņēmēji veidojot multinacionālas kompānijas. “Mēs izvēlamies vieglāko. Apkalpojošajā sfērā ierasts pieņemt darbiniekus ar augstu verbālo intelektu, skaidru valodu, bez ķermeņa defektiem. Tikai ļoti tālredzīgs darba devējs pieņems cilvēku ar akcentu.” Piemēram, tālredzīgs autosalona vadītājs noteikti pieņems darbinieku ar dialektu, tādējādi iekarojot pircējus no reģioniem. A.Rugāte atceras, ka dialekts ļoti palīdzējis laikā, kad strādājusi par žurnālisti. “Aizbraucot uz Latgali, saruna izdevās, ja runāju latgaliski. Vispirms izķidājam, no kura gala katrs nākam, līdz ar to biju kļuvusi par savējo.” J.Kursīte skaidro, ka dialekts rada tuvību un ir kā papildu tilts komunikācijas veidošanā. Tā ir atpazīšanas zīme — darba devējam bez ieskatīšanās CV ir skaidra viena no cilvēka iezīmēm.

Cilvēks robots

“Vidusskolā mēģināju tikt vaļā no akcenta — kaut kā tā gribējās, arī latviešu valodas skolotāja skubināja. Mūsu pusē cilvēku vārdus lieto vīriešu dzimtē, ir citi locījumi, noraujam galotnes. Valoda pielīp, tāpēc pirmajā studiju gadā jau runāju, kā mani vecāki saka, apaļām galotnēm,” stāsta Jānis Geste, užavietis un Latvijas televīzijas žurnālists. Jānis nekad neesot izjutis nicinošu attieksmi pret viņa dialektu vai dzimto pusi. J.Kursīte cer, ka kādreiz arī Latvijā izveidosies tendence kā Lielbritānijas televīzijās — pieņemt diktorus ar dialektu, lai parādītu, cik viņu zeme ir daudzveidīga. “Ja komentētājam būs kāda detaļa, ar kuru viņš atšķirsies, — jauki, bet, ja tās būs lielā blāķī — tā būs netīrība,” — tā A.Rugāte. Ar dialektu sabiedrībā saprot tieši latgaliskās izloksnes, un latgaliešu valoda tiek uzskatīta par tādu, kam sociālais prestižs ir zems. “Latgali kultūrvēsturiski uzskata par atpalikušu reģionu, bet ir stereotipiski domāt, ka cilvēki no turienes ir mazāk kvalificēti. Tomēr šī patoloģiskā ķēde turpinās,” secina I.Ešenvalde un kā līdzīgu piemēru min Itālijas reģionus. J.Kursīte skaidro, ka dalījums — literārā un neliterārā valoda — pastāvējis gan Ulmaņa, gan padomju laikos, kad cilvēkiem vajadzēja kaut ko vienotu. Tagad latvieši baidoties būt paši. “Tie, kas runā ar dialektu, ir stipri, jo nākas atšķirties no pūļa un sevi pierādīt.” A.Rugāte valodu dalījumu skaidro teorētiski — tautai ir nepieciešamība pēc kaut kā perfekta, vienota izveides.

“Mūs grib padarīt par robotiem. Tas ir briesmīgi — valoda kļuvusi ļoti racionāla. Globalizēšanās rezultātā Eiropas kultūra iet bojā. Bet pasaule nevar iztikt bez emocionālā un savdabīgā! Jābrauc uz Balviem! Jārīko Rīgā izloksnes dienas, jāveido klubi!” sparīgi runā J.Kursīte. Lai dialekts būtu prestižs, valodniece uzskata, ka sabiedrībā jābūt uzjundījumam. Biznesa sfēra noteikti nebūšot pirmā, jo tur svarīga formula: nauda — produkts — nauda. Kā valodas savdabības saglabātājus J.Kursīte min skolotājus. “Jaunajai paaudzei jāatmet tie kompleksi par pareizu un nepareizu valodu. Jo dažādāki mēs esam, jo bagātāki. Kāpēc mēs tiecamies uz vietām, kas ar kaut ko atšķiras? Tās ir interesantas.” Lingvists Helmuts Spīkermans no Freiburgas gan ir skarbs — viņš iesaka palikt savā dzimtajā novadā un tur arī strādāt. “Viņi būs saprasti un darba tirgū ļoti vajadzīgi. Saglabāsies gan vienmērīga apdzīvotība, gan valodas īpatnības. Un nevienam neuzmetīsies zosāda!”

* * * * *

Antai Rugātei dialekts palīdzējis žurnālistikā, politikā un arī mazmeitas audzināšanā. Uz vecmāmiņas aicinājumu: Iedod būdiņu!* – Marta Antonija Rugāte mīļi pieglauž vaidziņu.

*No latgaļu valodas “byuds” — vaigs

Kā jūsu karjeru ietekmējis dialekts?

Raimonds Vējonis no Madonas, Vides ministrs:

Pats nejutu, ka runāju ar akcentu, līdz kursabiedri pajautāja — kāpēc tev tie ē tik jocīgi un runā tik spiedzoši? Mans Praulienas — Sarkaņu dialekts dzīvē tikai palīdzējis. Pēc vizītēm un semināriem bieži vien pienāk klāt kāds svešs cilvēks un pajautā — neesat gadījumā no Madonas puses? Tādējādi esmu iepazinis daudzus cilvēkus. Dialekts veicina komunikāciju. Ja cilvēkam ir dialekts, man uzreiz veidojas priekšstats par viņu. Nekad neesmu izjutis negatīvu attieksmi — ministrs ar akcentu. Man patīk, ka mani asociē ar manu novadu.

Inga Misāne no Ludzas rajona Mērdzenes, Latvijas Nacionālā teātra aktrise:

Dialekts manā profesijā ir ļoti liels traucēklis. Manā valodā nebija ne ķ, ne ģ skaņas, teicu “pukes, kakis”. Lai citi varētu saprast, ko saku, biju spiesta no tā atbrīvoties. Daudz palīdzēja pasniedzēja Ruta Vītiņa un kursabiedri, jo vēl šobrīd pasprūk pa nepareizam vārdam. Man ļoti jādomā līdzi, kā runāju, citādi pasaku tā, ka griež ausīs. Studiju laikā etīdēs nevarēju ļaut vaļu jūtām, jo domāju par akcentu. Pret savu valodu neesmu noskaņota naidīgi. Tai ir cits, īpašs skanējums. Maniem kursabiedriem patīk, kā es latgaliski dziedu.

Ainārs Dimants no Valdemārpils, Mediju institūta vadītājs:

Dialekts var nākt tikai par labu. Kad esmu dzimtajā pusē, runāju ar akcentu, jo tas atvieglo komunikāciju ar vietējiem. Tas gan vairs nav dialekts, bet intonācijas, jo Rīgā nav ar ko sarunāties pa kurzemnieciskam. Uzskatu, ka dialektu saglabāt svarīgi pašvaldību amatpersonām. Kurzemnieku dialekts nav uzkrītošs. “Viš ir atnācs” — saka gan par vīrieti, gan sievieti, raksturīgi ir arī noraut galotnes. Kurzemē to mēģina skaust, lai pieskaņotu kopējai latviešu valodai un skolā nebūtu problēmu. Ja katru valodas stilu izmanto noteiktā vidē, to neuzskata par negatīvu.

Jūsu viedokli par publicēto aicinām sūtīt: ilze_arklina@diena.lv

Autors: Ieva Alberte
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. gada 7. septembrī