Domāt kritiski, skaidri un pašcienīgi

Latviešu valodas apguves valsts programma ir izglītības pasākumu kopums 20 gadiem labprātīgai un mūsdienīgai latviešu valodas kā otrās valodas apguvei.

Programma darbu sāka 1995. gada novembrī. LVAVP izstrādāja LAT-2 (latviešu valodas kā otrās valodas) mācīšanas metodiku un apmācīja pasniedzējus. LVAVP mērķi joprojām ir nostiprināt valsts valodas pozīcijas sabiedrībā un nodrošināt valodas apguvi visiem interesentiem neatkarīgi no vecuma, profesijas un tautības.

2003. gadā LVAVP budžetu izlietoja tā:
– vadības vienības darbībai – 133 136 latus,
– skolotāju tālākizglītībai – 282 193 latus,
– mācību līdzekļiem – 217 676 latus,
– LAT2 kursiem – 257 352 latus un integrācijas pasākumiem – 148 834 latus.

Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) pedagoģiskās un izdevējdarbības vadītāja Brigita Šiliņa ilgus gadus ir nostrādājusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, tad četrus gadus mācījusi latviešu valodu Oslo universitātē un deviņdesmito gadu vidū aicināta pievienoties LVAVP komandai.

Brigitai Šiliņai jautāju:

– Latviešu valodas apguves programma gādā par to, lai paplašinātos valsts valodas pratēju pulks. Kas vienlaikus darāms, lai nepazeminātos valodas kvalitāte? Tā, piemēram, bērni, arvien biežāk dzirdēdami apkārt runājam ar kļūdām, nepareizības atkārto.

– Nav tā, ka valodas kļūdas pieļautu vienīgi tie, kas vēl mācās vai nav pietiekami apguvuši valodu. Latviešiem būtu jāizstrādā augstsirdīgas izturēšanās modelis – jāsaprot, ka neviens – ne bērns, ne pieaudzis cilvēks – nevar kādā valodā runāt uzreiz bez jelkādām kļūdām. Latviešiem jāiemācās būt iecietīgākiem un tajā pašā laikā prasīgākiem pašiem pret sevi, jācenšas pilnveidot stilu un valodu, cik vien iespējams. Nevis skaisti, bet skaidri runāt. Skaidri domāt un skaidri to pateikt un būt saprotošiem dialoga līdzdalībniekiem, runājot ar tiem, kam mūsu valoda nav mātes valoda.

Es gribētu, lai latvieši iegūst lielāku pašapziņu. Ja sarunas biedrs ir krievs, tad nepāriet tūliņ uz krievu valodu, bet runāt skaidrāk un lēnāk, nepiemēroties kļūdām, bet atkārtot pareizi. Ne jau ļoti uzsvērti, šausmīgi pareizi, bet skaidri gan.

Nupat Latvijas 1. skolu teātra festivālā kopā darbojās audzēkņi no latviešu un mazākumtautību skolām. Pareizais ceļš ir veicināt kopīgus projektus: spēlēt teātri, pētīt akmeņus vai puķes, sportot. Bieži vien latvieši teic, ka krievi ir aktīvi, enerģiski un tāpēc sarunās visi pāries uz krievu valodu. Jāuzmundrina pašam sevi: – Nu izturi, nerunā krieviski, runā latviski! Latviešu valodas stāvoklis un situācija ir atkarīga no latviešu pašu uzvedības.

Jo vairāk latvieši paši mācītos citas valodas, jo labāk viņi saprastu tos, kas apgūst mūsējo.

Salīdzinot ar desmit gadu senu pagātni, esam paspēruši kādu solīti uz priekšu mazākumtautību skološanā – ir tapušas interesantas mācību grāmatas, tiek izmantota moderna komunikatīva metodika. Svarīgi ir attiekties pret valodu nevis kā pret svēto govi, bet kā pret aktīvu līdzekli, lai ar to varētu kaut ko darīt, sazināties tajā ar pasauli.

Pēdējos divus gadus mūsu metodikas kursus apmeklē arī latviešu valodas skolotāji. Nevis tāpēc, ka nezinātu valodu, bet lai iepazītos ar tiem paņēmieniem, kā valodu mācīt nevis tikai kā skaistu, lirisku, poētisku vērtību. Ko ar šo liriskumu darīs jauns racionāli domājošs cilvēks, kam poētika nav īsti dzīves sastāvdaļa? Viņu interesē citas lietas, bet skolotājs ir apbēdināts, ka ielicis stundā visu sirdi un dvēseli, bet tur ir kā siena pretī. Pedagogam ir jābūt tam gudrajam, kas spēj atvērt savā audzēknī vēlmi izzināt un izmantot savas iespējas. Sākumā dažam šķita – komunikatīvā pieeja ir tikai pļāpāšana, bet nu jau lielā mērā noraidošā nostāja ir pārvarēta.

Interese par mūsu programmu latviešu skolu vidū visskaidrāk parādījās vispirms Latgalē – iegādājās grāmatas, nāca uz semināriem.

– Izraēlā dzirdēju secinājumu, ka, mācoties ivritu, atbraucēji no Amerikas pieļauj citādas kļūdas nekā iebraucēji no Krievijas. Vai, apgūstot latviešu valodu, tāpat dažādu tautību cilvēki pieļauj atšķirīgas kļūdas?

– Kļūdu rašanās un darbs ar kļūdu labošanu – tas skolotājam jāpārzina īpaši labi un kļūdas jāparedz. Ja viņš zina valodu, kurā runā mācāmie, jau pirmajā reizē, dzirdot kļūdu, viņš saprot, kāpēc tā radusies. Jāstrādā ar cēloni un nepalīdz vairākkārtēji aizrādījumi: vai, es taču tev teicu, ka tā ne! Palīdz drīzāk vingrinājumi vai uzdevumi, kas automatizē pareizo formu. Mācību process jāveido tā, lai kļūdu būtu iespējami maz, lai cilvēkam rodas pārliecība, ka viņš var runāt, un labi. Tas spārno.

Esmu pārliecinājusies, ka mazo tautu pārstāvjiem jau paaudžu paaudzēs ir izveidojusies lielāka uzņēmība un lielākas spējas, īpašs talants valodās. Mani norvēģu studenti arī to apliecināja.

Krievu valoda kā slāvu valoda ir radniecīga mūsu, baltu, valodai. Ir daudz kopīgu vārdu un arī kopīgu principu. Bet to procesu sarežģītu padara tieši tas, ka ir daudz līdzīga, un līdzīgajā tomēr ir atšķirības.

Tāpēc latviešu skolotājam, kas strādā ar cittautiešiem, jābūt labam un gudram pedagogam.

– Pēdējos gados valodas mācīšanā cittautiešiem valsts ir ieguldījusi daudz naudas.

– Jā, tā tas tiešām bija. Sākumā naudu Latviešu valodas apguves valsts programmai atrada ar ANO attīstības programmas, ar starptautisko organizāciju palīdzību, un tagad liela daļa mūsu darba tiek finansēta no valsts budžeta. Līdzekļi tērēti, lai latviešu valodas apguve būtu iespējama tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā, – gan skolā, gan pieaugušiem cilvēkiem kursos. Lai ir arī neformāli veidi valodas apguvē.

Es domāju, ka latviešu valoda ir jāiemāca visiem skolēniem vienlīdz labi jebkurā skolā – vai tā būtu latviešu, ukraiņu, poļu vai krievu skola. Pašlaik tas skan tā utopiski, taču latviešu valodas standartam ir jābūt vienotam un Latvijā dzimušiem un augušiem bērniem latviešu valoda jāpārvalda vienādā līmenī.

– Ko secināt, pavērtējot, kā 10 gadu gaitā mainījies valsts valodas zināšanu līmenis mazākumtautību skolās?

– Minēšu faktus, kas rāda, kādas pārmaiņas notikušas kaut vai to skolotāju statusā, kas māca latviešu valodu citās skolās. 1995. gadā tikšanās reizē vienā no Rīgas priekšpilsētām latviešu valodas kā otrās valodas skolotāji sēdēja, runāja par savām problēmām un man sažņaudzās sirds, cik ļoti nomākti cilvēki tur bija. Viņus satrauca tikai, kādi būs eksāmena jautājumi, un ne miņas, ka viņi gribētu spriest par savu darbu, izvirzīt kādas idejas. Padomju laikos jau tika darīts viss, lai latviešu valodas skolotāja pašapziņa krievu skolā būtu jo zema, Šis priekšmets bija ieskatīts par nevērtīgu. Ja cilvēks dara darbu, kam paša acīs nav nekādas nozīmes, tas grauj viņa pašcieņu. Pagāja daži gadi un nu šiem skolotājiem, kas sadarbojas ar mums, augusi profesionālā varēšana, viņi apzinās savu vērtību, daudz strādā un pelna mazliet labāk nekā pārējie skolotāji. Tas ceļ viņu pašcieņu.

1996. gadā sākām veidot jaunus mācību līdzekļus. Darba bija daudz, pie kā ķerties vispirms? Skolēniem no 1. līdz 7. klasei bija mācību grāmatas, kas uzrakstītas jau neatkarības sākumā. Bet astotajai un devītajai klasei bija gandrīz tikai padomju laikos tapušas grāmatas, tāpēc vajadzēja veidot jaunas. 1997. gadā tās iznāca, rīkojām ieviešanas seminārus, un skolotāji vērtēja: skaistas, krāsainas, bet pārāk grūtas.

Tagad, pēc septiņiem gadiem, jāķeras pie jaunu mācību komplektu veidošanas, jo tas vecais grūtais ir kļuvis pārāk viegls. Tagadējie astotie un devītie ir pavisam citādi skolēni. Viņiem jau ir bagātīgas latviešu valodas zināšanas. Jo skolās bijusi sistēmiska pieeja, viņi dažus priekšmetus apguvuši latviski. Tā ka nepatikas klaigām pret reformu pedagoģiska pamata nav. Pārmaiņas ir notikušas.

Bet mazliet jāmainās mācību procesam latviešu skolās. Jo dažviet latviešu valodu māca kā tādu mirušu valodu. Nav pareizi, ka skolu beidzēji neprot pareizi uzrakstīt kādu lietišķu rakstu, ka neprot konkrēti, loģiski rakstīt vai runāt. Jo ir mācīti par metaforām un citām skaistām lietām, bet nav vingrināti kritiski domāt un skaidri runāt.

– Redakcijas pastā ir vēstule, kurā autore satraukti raksta par to, ka latviešu valodu mazākumtautību skolās mācot arī citu priekšmetu skolotāji. Citēju: “Tie ir vēstures, ģeogrāfijas, krievu valodas skolotāji un pat sākumskolas skolotāji, logopēdi”. Autore dažādi vērtē arī jūsu kursu multiplikatorus jeb pasniedzējus.

– Mēs daudz strādājam pie savu multiplikatoru profesionālo iemaņu pilnveidošanas, kontrolēšanas, vērtēšanas. Logopēds katrā ziņā ir noderīgs, jo sākumskolas multiplikatori ir speciāla grupa, sākumskola ir īpašs posms bērna dzīvē un, tur strādājot, jābūt ļoti precīzām darba metodēm.

Taču, izraugoties multiplikatorus, mums bija diezgan daudzi kritēriji, ne tikai princips, vai viņi runā ļoti skaisti latviski”. Vajadzēja, lai būtu pārstāvji ne tikai no Rīgas un Rīgas rajona, bet arī no citām Latvijas vietām – no Krāslavas un pārējiem Latgales rajoniem.

Vēstules autori es aicinu nākt pie mums un aprunāties, varbūt arī viņai mēs varam piedāvāt sadarbību.

– Jūs četrus gadus mācījāt Oslo universitātē. Kas jūsu studentos bija modinājis pirmo interesi par latviešu valodu?

– Jaunākajai meitenei bija 17 gadi, bet vecākajam kungam studiju laikā palika 80 gadi. Viņš arī nokārtoja eksāmenu tāpat kā visi pārējie.

Motivācijas bija ļoti dažādas. Daļai iepriekšējās paaudzēs rados bijuši latvieši. Vairākiem bija praktiskas intereses un nodoms pēc kāda laika braukt uz Latviju strādāt – vai nu kāda projekta ietvaros vai citādi. Un astoņdesmitgadīgais kungs kādreiz, Latvijai caurbraucot, ieinteresējies par zemi un cerēja vēlreiz ierasties kā tūrists. Viņš to ir izdarījis.

Tie, kas studēja Austrumeiropas un orientālistikas institūtā un mācījās politoloģiju, antropoloģiju un arī slāvu valodas, pildīja studiju programmas prasību vienu kursu apgūt kādu slāvu valodai radniecīgu.

Visbrīnišķīgākie bija studenti, kas specializējās baltu valodās. Viņi daudz gribēja zināt, mums bija ļoti sirsnīgas attiecības, tāpēc par darbu Oslo man ir ļoti daudz labu atmiņu.

Autors: Dace Kokareviča
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 16. augustā