Latviešiem ir otra latviešu literārā valoda?
Valoda esot zīmju vai skaņu sistēma, ko lieto, lai sazinātos. Mēs valodojam (t. i., runājam) – tā kādreiz esmu dzirdējis sakot!
Bija laiks, kad katra cilts valodoja savā gaumē. Var teikt, ka bija cilts valoda, bet tā taču bija izloksne. Tad veidojās novadi un radās dialekti. Dialekti ir trīs, un blakus dialekti, tāpat kā blakus izloksnes, pārsedzās. Blakus izloksnēs valodojošie viens otra teikto saprata tīri labi. To pašu var teikt par dialektiem. Augšzemniekiem bija grūti saprast lībisko dialektu un otrādi – vēl grūtāk.
Pienāca brīdis, kad no novadniekiem sāka veidoties tauta. Bija vajadzīga kopēja sazināšanās valoda. To veidoja, balstoties uz vidus dialektu, un nosauca par latviešu literāro valodu. (Var jau būt, ka par pamatu vajadzēja ņemt augšzemes dialekta Borzovas ciema izloksni. Varbūt gramatika tad būtu vieglāka?)
Ik pa laikam nākas dzirdēt, ka latviešiem esot vēl otra literārā valoda!? Tā esot latgaliešu valoda. Tauta maza, bet valodas divas. (Kā ar švābu literāro valodu Vācijā – nezinu.)
Pirms pēdējā kara jau arī izdeva grāmatas vienā no Latgales izloksnēm, bet tirāžas laikam bija mazas un trūcīgie latgalieši, šķiet, arī maz tās pirka. Trīs jauni Latgales rakstnieki (viens bija Alberts Sprūdžs), lai izietu plašākā lasītāju lokā, sāka rakstīt latviešu literārajā valodā. Prātā palicis, ka viņus Latgalē visādi gānīja un pat gribēja izslēgt no baznīcas.
TV raidījumā reiz dzirdēju jaunu skolotāju sakot, ka līdz ceturtajai (vai pat piektajai) klasei bērni jāmāca latgaliešu valodā un pēc tam latviešu valodā. Man šķiet, tā nu gan nevajadzētu. Tiem, kuri mācīsies tālāk un dzīvē arī karjerā virzīsies uz priekšu, būs tikai papildu grūtības.
Jauns skolas direktors TV raidījumā teica, ka piecus gadus studējis Rīgā un neesot kaunējies, ka esot no Latgales. (Nesaprotu gan, kāpēc viņam būtu bijis jākaunas!) Sarežģījumus gan viņš sev varēja radīt pats, ja izloksnē būtu sācis atbildēt, esot sabiedrībā, arī lekcijās.
Visu mūžu iesaukas čangals un čivlis esmu uztvēris kā nievājošus vārdus un tos nelietoju. Droši vien mūsu tautas dziesmās ir arī šie nievājošie vārdi, bet neatceros, ka būtu dzirdējis dziedam par čangaļiem. Toties par čivļiem gan. Un paši dziedātāji tad tādi smaidīgi, un viens reiz pat skaidroja, ka tas taču nav nekas nievājošs, tikai nelatgaliešus viņi saucot par čivļiem. Čivļojot tiek aizskarti 3/4 latviešu. Man šķiet, tā nevajadzētu rīkoties.
Man šķiet, nav pareizi izloksni uzskatīt svarīgāku par dialektu un dialektu svarīgāku par latviešu literāro valodu. Pēdējam plauktiņam tomēr jāatrodas visaugstāk. Cienot un dodot nodevas mūsu literārajai valodai, mēs cienām arī savu tautu un valsti. Pārvietojot plauktiņus, mēs tikai par prieku nelabvēļiem šķeļamies!
Ja ar rakstu kādu esmu aizskāris – atvainojos! Nebūdams valodnieks, esmu izteicis savas domas.
P. Lembergs (Letgalis, valodojošs arī krustpiliešu izloksnē)
Autors:
Publicēts: laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze
2004. gada 19. martā