Latviešu valoda — kanoniskā vai dzīvā?

Eiropas Savienības tiesību akti latviešu valodā un latviešu valoda ES tiesību aktos ir temats, kas līdz ar Latvijas dalību ES aizvien neizbēgamāk kļūst par mūsu dzīves realitāti, tāpēc paldies kolēģim Pēterim Ūdrim, kurš tam ļoti pamatīgi pievērsies 7.jūnija rakstā Valoda jaunajā statusā.

Latviešu valoda kopš 2004.gada 1.maija ir vēsturiski unikālā situācijā — tā ir kļuvusi par starptautiskas organizācijas oficiālo valodu. Tas jāpatur prātā gan tās lietotājiem, kuri tajā elpo un smejas, gan profesionāļiem, kuriem tā ir virpa, māls, skrūvgriezis un sviedriem slacīts darbgalds. Vai maz to spējam pienācīgi novērtēt? Latviešu valoda, jo īpaši juridiskā valoda, Eiropas dimensijā paveras mūsu priekšā kā milzīgs lauks, kas prasa pacietīgu un prasmīgu iekopšanu. Kādus augļus no tā novāksim tuvākā un tālākā nākotnē, jau šodien ir atkarīgs no pašiem zemkopjiem — tulkotājiem, juristiem, redaktoriem, terminologiem un citiem valodas speciālistiem, kuri ES juridisko domu tapina latviski. Tāpēc ārkārtīgi svarīga ir domu apmaiņa starp valodniekiem Latvijā un tiem, kuri strādā ES iestādēs Luksemburgā un Briselē.

Līdz 1.maijam Latvija līdz ar pārējām ES kandidātvalstīm pildīja savu juridiski valodniecisko mājas darbu — latviskoja ES tiesību aktu kopumu vairāk nekā simt tūkstoš lappušu apjomā, lai līdz pievienošanās dienai tas būtu publicējams ES oficiālajā izdevumā — Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV). Šo darbu veica Tulkošanas un terminoloģijas centrs (TTC), kurā strādā daudzi ļoti pieredzējuši speciālisti, to skaitā P.Ūdris. Arī mēs līdz savai aizbraukšanai uz Luksemburgu esam tulkojuši ES tiesību aktus TTC, un to ir darījuši daudzi ES iestāžu tulkošanas dienestos strādājošie valodas speciālisti. Tāpēc Ūdris, savā rakstā izsakot mājienus, ka Luksemburgā strādā pilnīgi diletanti, kas nav spējīgi ne rindiņu latviski uzrakstīt bez kļūdām, maigi izsakoties, pārspīlē.

Kas tad īsti ir mainījies kopš 1.maija, kad ES tiesību aktu tulkošanas darbs ir pašu Luksemburgas un Briseles iestāžu, nevis Latvijas valsts uzraudzīta dienesta ziņā? Uz šo jautājumu savā rakstā atbildes meklē arī P.Ūdris. Bet to izdarīt nemaz nav tik vienkārši, ja viss redzams tikai no attāluma. Pilnīgākai ainai varētu noderēt to pašu pelto ES tulkošanas dienestu redzējums, tāpēc atgriezīsimies pie iepriekšminētā Ūdra raksta un palūkosim, kam varam piekrist un kam tomēr nevaram.

Apgalvojums, ka “Luksemburgā nelieto gluži tādu latviešu valodu kā Latvijā”, ir ļoti plaši tulkojams. Raksta autors pārāk lielu vērību pievērš tehniskām nepilnībām un drukas kļūdām OV publikācijās, taču tas nebūt nesniedz atbildi uz jautājumu, kā tuvināt Latvijas un Luksemburgas izpratni par latviešu valodu.

Ūdra rakstā ir bezgala daudz piemēru, par kuriem ierindas lasītājs, kurš nav saistīts ar tiesību aktu tulkošanu, tā arī netiks gudrs, kas vainas autora nosodītajam Padomes Regulas (EK) nr.930/2004 nosaukuma latviskojumam, jo pat oriģinālā to nevar uzskatīt par valodas viegluma etalonu. Tad nu jāuzdod tīri filosofisks jautājums — cik viegli vispār skan juridiskā latviešu valoda, kurai, līdzīgi kā Latvijas valstiskajai neatkarībai, nav gadsimtos izvirpinātu nianšu kā Ruso dzimtajai franču vai Džona Stjuarta Milla angļu valodai? Vai TTC ir spējis līdz 1.maijam tulkoto regulu un direktīvu nosaukumu skanējumam latviešu valodā piešķirt mocartisku vieglumu? Diemžēl nē, jo septiņi gadi, pat ja tos pavada intensīvā un profesionāli perfektā darbā, ir pārāk īss laika sprīdis, lai pilnībā izveidotu ideālu juridiskās valodas lietošanas praksi. Ūdra peltie palīgteikumi, ko ievada “ar ko”, pilnībā atbilst TTC tulkošanas praksei (piemēram, “Regula (..), ar ko groza Regulu Nr…”) un nebūt nav Luksemburgas izdomājums.

Par personvārdu latviskošanu P.Ūdra vērojumi ir vietā. Varam minēt gadījumu no Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta prakses, kad kategoriski tika noraidīts jauniecelto komisāru vārdu latviskojums Preses ģenerāldirektorāta pasūtītā plakātā. Latviešu tulkotāji vērsās pie šā pasūtītāja ar vēstuli, kurā pamatoja savu rīcību, taču tulkojuma izskatu diemžēl nespēja mainīt ne apelēšana pie latviešu lasītāja ieradumiem, ne Valsts valodas likuma piesaukšana.

Visticamāk, ka ierindas profesionāļi šeit vienkārši zaudēja cīņu, kas iepriekš nekad nav bijusi godam izcīnīta politiskā līmenī. Salīdzinājumam ieskatīsimies 2003.gada 23.septembra OV Īpašajā izdevumā, kurā publicēts Pievienošanās līgums. Ar skumjām jāsecina, ka arī šeit vienīgie skaidrā latviešu valodā lasāmie personvārdi ir — Sandra Kalniete, Vaira Vīķe-Freiberga un Einars Repše. Par spīti tam, ka ar Pievienošanās līguma tulkojumu strādāja gan Briseles, gan Latvijas valodnieki un juristi. Un Latvijas politiķi. Tiesa, pēdējie tajos septiņos gados pirms Latvijas pievienošanās ES, braukājot uz Briseli un runājot ar turienes varenajiem, latviešu valodas prestiža labā būtu varējuši izdarīt krietni vairāk. Iespējams, stīvējoties par gaļas un labības kvotām, valoda piemirsās.

Runājot par Luksemburgas juridisko latviešu valodu, jāpatur prātā, ka process, kādā tiesību aktu tulkojumi ES iestādēs nonāk līdz publicēšanai, nav vienots un centralizēti pārraudzīts un ka atsevišķiem indivīdiem, neraugoties uz viņu profesionalitāti, ne vienmēr ir izšķirošais vārds. Katra iestāde — Komisija, Parlaments, Padome, Tiesa un citas tulkošanas procesu organizē atšķirīgi. Piemēram, Eiropas Komisijā uz vietas Luksemburgā pašreiz strādā tikai seši latviešu tulkotāji. Darba ir ļoti daudz, bet mums nav ne gatavu priekšrakstu, ne noslīpētu terminu datu bāzu. Par pamatu jāņem jau publicētie tulkotie tiesību akti, Latvijas likumos atrodamā terminoloģija. Un jāievieš pašiem sava prakse gadījumos, kādu iepriekš nav bijis. Jāpiebilst, ka iestādes daudzus tekstus uztic arī maz pārbaudītiem līgumtulkotājiem, kuru darba kvalitāte patiešām ir apšaubāma, un tādi tie dažkārt nonāk arī Eurlex datu bāzē, jo ne vienmēr tos milzīgā apjoma dēļ pirms publicēšanas paspēj izskatīt speciālisti.

Tomēr pārmest ES iestādēm to personāla atlases metodes arī nav īsti vietā. P.Ūdra apgalvojums, ka Latvijā ir daudzi spoži talanti, kuriem trūkst mobilitātes, neiztur kritiku. Vai tā būtu jāsaprot mūsdienīga attieksme pret darba tirgu — sēdēt aizkrāsnē, līdz kāds novērtēs un pienesīs uz paplātes labi apmaksātu darbu? Turklāt tiem, kas nevēlas vai nevar atstāt Latviju, vēl nesen bija iespēja pieteikties uz tulkotāju vakancēm Eiropas Komisijas tulkošanas dienesta teritoriālajā birojā Rīgā. Protams, jārēķinās ar to, ka arī uz pagaidu darbavietām ir konkursi ar valodu zināšanu pārbaudījumiem un pārrunām.

Aplūkojot situāciju tik tikko uzartajā ES juridiskās domas latviskošanas laukā, var izdarīt dažus secinājumus, pie kuriem vēlāk varētu atgriezties, turpinot iesākto diskusiju. Pirmkārt, tas, kas tagad notiek ar latviešu valodu, nav nekas traģisks, bet normāls attīstības process, ar neizbēgamām kļūdām, sīkām uzvariņām, vēsturiskām atklāsmēm un vienkārši darbu. Latviešu valoda īstenojas vienā no saviem esības veidiem, un mums jābūt priecīgiem, ka ar savu darbu varam apliecināt, ka tā ir dzīva un elpojoša. Otrkārt, Latvijas un ES iestāžu profesionāļiem jāsadarbojas, nevis jāaizraujas ar savstarpēju kritiku plašsaziņas līdzekļos. Padomu došana personiskā līmenī notiek bieži, taču būtu ļoti lietderīgi to oficiāli izvērst iestāžu speciālistu starpā. Treškārt, Latvijas valodniekiem, kuri ilgus gadus pieraduši būt galvenie lēmēji par to, kā būs izskatīties akmenī iecirstam juridiskās latviešu valodas kanonam, pamazām jāsāk samierināties ar domu, ka Latvija vairs nav vienīgā vieta pasaulē, kur tiesību akti top latviski. Un nekad vairs nebūs.

Publicēts: laikrakstā Diena 2004. g. 12. jūlijā