Pokemons – jauno latviešu valoda

Aizgūts no japāņu bezsižeta multfilmu seriāla, šis tehniskais termins interneta lietotāju valodā sācis apzīmēt noteiktu cilvēku tipu.

Visbiežāk tās ir meitenes no 12 līdz 20 gadiem, taču nereti pokemoniskas īpašības manāmas arī zēnu un pat nobriedušu vīriešu domāšanā. Te jāatzīmē, ka pokemons kā domāšanas tips vislabāk konstatējams nevis izskatā vai uzvedībā, bet tieši rakstveida sarunā, kas notiek Tīklā.

Pokemoni lieto savādus izteicienus, jocīgu rakstību – piEMĒRam, šĀDu te. Pokemoniskums izpaužas pastiprinātā sevis žēlošanā, krasās noskaņojuma maiņās, nemotivētā sajūsmā par kādu pēkšņi izdzirdētu dziesmu vai redzētu kinoaktieri, mūžīgā neapmierinātībā ar pelēko realitāti un bērnišķīgā sajūsmā par krāsainiem dzīves prieciņiem – drēbēm, tusiņiem, šokolādi vai rotaslietām. Tas gan netraucē pokemoniem spriest par dzīves jēgu un tās trūkumu, plānot regulāras pašnāvības vai klausīties depresīvu mūziku.

Raksturīgi ir tas, ka uz pokemoniem nekad nevar paļauties, lai gan viņu uzvedība ir viegli prognozējama. Pokemonus ir viegli izprovocēt uz kašķi vai tieši otrādi – iedzīt stūrī un mazvērtības kompleksos.

Nav šaubu, ka apzīmējuma izvēle ir ironiska un vienlaikus aizbildnieciska – šie Tīkla sarunās satiktie personāži ir kā dīvaini, kabatā nēsājami zvēriņi, par kuru izdarībām var just zinātnisku interesi vai pieauguša cilvēka sašutumu, taču viņus nav iespējams uztvert nopietni.

Autors: Ilmārs Šlāpins
Publicēts: Rīgas Laikā, 2004. g. jūlija numurā