Stiprie vārdi

Pētot valodas vidi un valodas lietošanas praksi Liepājā, tika aptaujāti vairāk nekā septiņsimt ekonomiski aktīvo cittautiešu, tostarp eksperti, augstākā un zemākā līmeņa uzņēmumu un iestāžu vadītāji, kā arī ierindas darbinieki. Ņemot vērā, ka Liepājā latviešu ir mazāk nekā Latvijā kopumā – tikai puse, eksperti valsts valodas situāciju novērtējuši kā apmierinošu.

Pēc pēdējās tautskaites datiem Liepājā ir vairāk krievu, ukraiņu un lietuviešu nekā vidēji valstī. Latviešu valodu prot par desmit procentiem mazāk iedzīvotāju nekā krievu valodu. 12 procenti liepājnieku prot arī angļu valodu, bet 8,2 procenti – vācu valodu. Ir gan latviešu valodas lietošanu veicinošas darba vietas, gan tādas, kurās latviski nerunā.

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (LPA) latviešu valodas katedra aktīvi iesaistījusies dažādos ar latviešu valodas izpēti saistītos projektos.

Ar Eiropas Savienības PHARE programmas finansējumu īstenots pētījums par valodas vajadzībām un lietojumu Liepājā. Šogad akadēmijā notiks starptautiska konference “Vārds un tā pētīšanas aspekti”. Tās kuratore ir habilitētā filoloģijas doktore, profesore Benita Laumane. Viņai jautāju:

– Publiskās diskusijās bieži izskan viedokļi, ka daudzās Latvijai svarīgās jomās trūkst skaidras

valsts politikas, attīstības redzējuma. Kā ir ar mūsu valodu?

– Valstij jārūpējas par saviem pilsoņiem, par viņu labklājību un nozaru attīstību. Jo labklājīgāka valsts, jo lielāks prestižs valodai. Protams, latviešu valodu nevar salīdzināt ar pasaulē elitārajām angļu un franču valodu, jo pielietot to varam tikai nelielā teritorijā. Teorētiski valsts valodas prestižam Latvijā vajadzētu būt neapšaubāmam. Tomēr tā nav un tas liecina, ka ne viss ir kārtībā. Manuprāt, valodai, valstij un politikai ir jābūt vienā dūrē. Valoda no tām ir vecākā. Pasaulslaveni zinātnieki ir atzinuši baltu (latviešu, lietuviešu) valodas par vissenākajām un arhaiskākajām indoeiropiešu valodu grupā. Taču valsts var būtiski ietekmēt valodu.

Satraucoši, ka ne vienmēr pamatskolas beidzējs prot pareizi runāt un rakstīt. Ļoti daudzi uz augstskolu pat no vidusskolas atnāk, neprazdami lielo burtu lietošanu un pieļaudami interpunkcijas kļūdas. Tas norāda, ka, neskatoties uz stundu daudzumu, latviešu valoda tiek mācīta pavirši. Paviršība ir iegājusies arī sabiedrībā. Reizēm klausos un brīnos, ko pasaka diktori un reklāmu teicēji. Pie mums braucot “augsti” viesi, precēm esot “augsta” kvalitāte. Ja šos vārdus izrunājam nevis lauztajā, kā vajadzētu, bet gan stieptajā intonācijā, tie iegūst pavisam citu nozīmi, proti, norāda uz aukstumu. Tā var šķist piekasīšanās, bet par maz mums ir tādu raidījumu kā Jāņa Kušķa veidotā “Elektroniskā vārdnīca Silvija”, kas norāda uz valodas kļūdām. Ja būtu iespējams, es piešķirtu balvu tam “Radio 2” programmas vadītājam, kurš atslēdza mikrofonu kādam nepārtraukti žargonā runājošam zvanītājam. Viņš pilnīgi pareizi novērtēja valodas stila neatbilstību raidījumam un rīkojās.

Latviešiem ir daudz interesanta, tā, piemēram, ar vietvārdiem apzīmē ne tikai pilsētas, ciemus, upes un ezerus, bet arī katrai mājai ir savs vārds. Katrā Latvijas novadā runā atšķirīgi un, ja nezina valodas īpatnības, dažkārt gadās pārpratumi. Kursiskajā dialektā saka “dedzināt saslaucītos brunčus”. Ar to nav domāti lindraki, bet gruži. Tās ir latviešu valodas īpatnības, kuras svešinieks nesapratīs. Literāro valodu nevar atraut no tautā runātās. Taču neuzskatu, ka ar lamuvārdiem un žargoniem vajadzētu lepoties, tos atdarināt. Esmu novērojusi, ka bieži cilvēki nelamājas dzimtajā, bet citā valodā, kuras vārdu saturu tik dziļi neizjūt. Sabilē, kur vasarās dzīvoju, pat čigāni lamājas latviski.

– Kā vide ietekmē valodas prasmi?

– Es pēc tautības esmu poliete un līdz trīs gadu vecumam runāju poliski. Latviešu valodu apguvu pagalmā un uz ielas bez īpašas mācīšanās. Mācījos Liepājā poļu skolā un nebija nekādu grūtību sekot līdzi mācību priekšmetiem latviešu valodā. Bērnu dienās valodas ir viegli iemācīties. Ja cilvēks nonāk apstākļos, kas nav labvēlīgi dzimtajai valodai, viņš tīri intuitīvi cenšas saglabāt savu identitāti. Esmu savu poliskumu pazaudējusi, jo apzināti uz to gāju. Poļu tauta ir ļoti liela. Viens polis vairāk vai mazāk neko neizšķir. Bet latviešu ir maz, tādēļ mani bērni ir latvieši. Ģimenē liela loma vecāku izvēlei. Kādu lēmumu viņi pieņem, kā audzina bērnus. Kad mūsu augstskola vāca materiālus par latviešu valodu Krievijas, Baltkrievijas pierobežā, izrādījās, ka Robežnieku, Salienas un vairākos citos pagastos vairs nav gandrīz neviena, kurš kaut ko varētu pastāstīt novada izloksnē. Ja arī sastapām latviešus, viņi nebija vietējie, bet ienācēji no cita dialekta. Lai saglabātu valodas vidi, cilvēkiem nevis jāpielāgojas, bet jāapzinās tās vērtība un jārunā. Jāsaprot, ka ne tikai literārā valoda ir mūsu spēks. Arī katra izloksne jāciena tāpat kā tēvs un māte. Nevajag kautrēties tajā runāt, jo neviens jau neiemācās runāt literāri pilnīgi pareizi un nevainojami. Nevar apgūt vārdu krājumu, ja nav bijusi bērnības sētas un pagalma pieredze. Tāpat no ģimenes mantotie domāšanas modeļi ietekmē valodas lietojumu.

Valodas vide

Liepājā

Apmēram puse aptaujāto Liepājas uzņēmumu un iestāžu vadītāju apgalvo, ka pēdējā gada laikā viņu darba vietās latviešu valodu lieto ievērojami biežāk. Projekta koordinatore LPA filoloģijas doktore Linda Lauze ieskicē pētījuma rezultātus:

– Kopumā Liepājā ir vērojamas divas tendences. Pirmkārt, saziņā tiek izmantotas divas valodas, tas ir, viens cilvēks runā latviski, otrs – krieviski. Otrkārt, ir svarīgi, kuru valodu izvēlas, uzsākot sarunu. Kādā valodā klients vēršas pie darbinieka, tādā valodā arī parasti saruna tiek turpināta. Veikalos dažkārt var dzirdēt, ka, griežoties pie klienta, pārdevējas saka “lūdzu” divās valodās – vispirms latviešu, tad krievu. Iestāšanās Eiropas Savienībā ir veicinājusi naturalizācijas procesu Liepājā. Pēdējā laikā ir palielinājies iesniegumu skaits Latvijas pilsonības iegūšanai. Intervijās vairums cittautiešu saka, ka viņiem nav kur braukt, ka viņi vēlas Latvijā dzīvot un strādāt, tāpēc ir gatavi izpildīt valsts valodas likuma prasības.

Autors: Zigmunds Bekmanis
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 2. augustā