Valoda un valodnieki

Ieteiktu raidījuma par valodu veidotājiem mazliet mainīt toni, kaut nedaudz attālinoties no triumfējoši histēriskā uzbļāviena “kļūda, kļūda, kļūda”. Domāju, ka nenāktu arī par sliktu uzziņa, kas katrā konkrētā piemērā pārstāv minēto viedokli. Jo raidījums nekādā gadījumā neatspoguļo visu valodnieku viedokli — to atsevišķos gadījumos izsaka koleģiālas institūcijas. Katram valodniekam var būt un ir personīgais viedoklis par dažādām valodas parādībām, kas var būt visai atšķirīgs. Tomēr, kā teica profesore Ina Druviete, ir izveidojies priekšstats par valodnieka rēgu, kas klīst pa Latviju.

Nevajadzētu uzskatīt valodniekus par cenzoru kliķi, kas “pārvalda” latviešu valodas lietošanu valstī. Valodnieks nav “ušņu dūrējs”, valoda nav kāda valodnieka personiskais eksperimentālais dārziņš. Valoda ir plašāka, un tajā ir vieta gan puķēm gan nezālēm. Valodniekiem nav monopola uz valodas lietojumu. Valoda pieder tautai, katram tās lietotājam, tā mainās un attīstās, un valodnieki galvenokārt var fiksēt notiekošo un norādīt uz tendencēm.

Domāju, ka šis raidījums daudz vairāk varētu akcentēt dažādu runas stilu iezīmes — jo šajā jomā gan bieži valda liels juceklis. Lai mums neveidotos viens daiļiteratūras—zinātnes—teātra—avīzes—darba—skolas—garāžas—kroga stil, ar pāris simtiem attiecīgā brīža modes vārdu. Jo, tikai plaukstot dažādībai, sinonīmiem, nozīmēm, vārdu spēlēm, variantiem un spējai tos atšķirīgi lietot dažādās situācijās, varam runāt par plaukstošu valodu. Diemžēl šis raidījums nereti ved pretējā virzienā, liekot valodu pagājušā gadsimta sākuma individuālu doktrīnu prokrusta gultā.

Autors: prof. Andrejs Veisbergs
Publicēts laikrakstā Diena