Valoda vai dialekts?

Būdams latgalis, nevarēju klusēt, “Latvijas Avīzes” 2. jūnija numurā izlasot Jura Cibuļa lappuses apjoma rakstu “Amerikāņiem — jā, latgaļiem — nē!”. Rakstā akcentēta doma, ka latgaļi ir atsevišķa tautība, kurai ar varu uzspiesta latviešu tautība. Nu kaut kas ekstrēms!

Ir zināms, ka Latvijas valstiskās neatkarības dzimšanas laikā pastāvēja polemiski viedokļi — vai Latgale vispār būs Latvijas sastāvdaļa, vai latgalieši ir latvieši, vai latgaliskais dialekts ir latviešu valodas paveids vai atsevišķa valoda utt. Šo polemiku izdzēsa pēc Latgales nacionālās atmodas darbinieka Franča Trasuna iniciatīvas 1917. gada aprīlī notikušais vēsturiskais Latgales kongress. Tajā noteica, ka Latgalei noteikti jābūt Latvijas sastāvā, ka latgalieši ir tādi paši latvieši kā vidzemnieki vai kurzemnieki un ka latviešu tautai ir viena valoda, bet tauta runāja un runās arī izloksnēs.

Latgalisma temats nebija aktuāls (vai arī tika noklusēts) visos ilgajos sociālisma valdīšanas gados, bet ar jaunu sparu ik pa laikam uzsprikstī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tā sauktie dižlatgaļi (šo terminu savās publikācijās laikam gan ieviesa rakstnieks Jānis Klīdzējs) ne reizi vien centušies iegalvot, ka latgaļi nav latvieši, bet gan tauta ar savu latgaļu valodu, kas esot pat tuvāka lietuviešu, nevis latviešu valodai. Pārējos latviešus dēvējot par čivļiem un latviešu literāro valodu — par nīstamo čivļu valodu. Daudzkārt izskanējusi arī prasība pēc latgaļu valodas kā vēl vienas valsts valodas oficiālas atzīšanas.

Allaž ir pastāvējusi uzskatu cīņa — vai latgaliskā runa un rakstība ir valoda vai dialekts. Valsts valoda ir viena — latviešu literārā valoda vai tā sauktais vidus dialekts. Tas netraucē pastāvēt latgaļu vai tā sauktajam augšzemnieku dialektam ar tā daudzajām lokālajām izloksnēm. Latgaļu literārajā rakstu valodā sarakstīts daudz literāro darbu, kuru izdošanu ļoti veicinājusi Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē. Vairākkārt bijuši mēģinājumi izdot latgaļu rakstībā arī periodiskos preses izdevumus — “Māras Zeme” Rēzeknē, “Latgolas Bolss” Daugavpilī, “Zemturs” Preiļos. Diemžēl tie visi pakāpeniski apstājušiesgalvenokārt mazā lasītāju skaita un izdošanas finansiālo problēmu dēļ, kuru atrisināšanā inerti bijuši arī “dižlatgaļi”, kuri allaž proponējuši latgaliešiem atzīt tikai latgalisko rakstību, asi kritizējot latgaliešu rakstniekus (A. Sprūdžu, J. Klīdzēju u. c.), kuri atļāvušies rakstīt un publicēties arī latviešu literārajā valodā.

Jāsaka atklāti — latgaliskajai rakstībai nav jau arī nemaz tik daudz atbalstītāju. To skaits sarūk arī sakarā ar to, ka “radīta jauna, modernizēta ortogrāfija, kas tuvāka izrunai, jo P. Stroda pirmās brīvvalsts gados pieņemtajai ortogrāfijai ir savi mīnusi, pa daļai tā ir novecojusi” (prof. J. Kursīte, “Latvijas Vēstnesis”, 27.04.2004.). Šī ortogrāfija tiešām ir tuvāka izrunai, taču ļoti traucē gan rakstīšanā, gan uzrakstītā lasīšanā, un vairākumā latgaliešu tā negūst atbalstu.

Tiktāl par valodu. Bet kā ir ar latgaļu tautību, uz kuras jēdziena oficiālu ieviešanu proponē J. Cibuļs minētajā rakstā? Autors kritizē Latvijā pastāvošo tautību klasifikatoru, ka tajā neesot paredzēta tautība “latgalis”. Jo, lūk, Krievijā izdotajos personas dokumentos figurējot arī tautība — latgalietis (“latgaļec”).

Vispirms par pašiem terminiem “latgalietis” un “latgalis”, starp kuriem raksta autors cenšas likt vienlīdzības zīmi. Tā nu nedrīkst! Manuprāt, latgalietis ir katrs Latgalē dzīvojošais, tāpat kā Kurzemē — kurzemnieks, Zemgalē — zemgalietis. Ja runa ir par etnisko izcelsmi, lietojams jēdziens “latgaļi” (līdzīgi kā kurši, zemgaļi).

Pēc J. Cibuļa kunga domām, uz latgaliešu tautību varot pretendēt ap 150 — 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuri ikdienā lietojot latgaliešu valodu. Diemžēl, lai tiktu pie latgaliešu tautības ieraksta personas dokumentos, esot jāatsakās no Latvijas pilsonības un jāpāriet Krievijas pavalstniecībā. Tikai tādēļ, ka ierēdņi Krievijā nepārzina latviešu tautas etniskās īpatnības, varēja rasties šādi tautības ieraksti, kuri nu tiek pasniegti kā atbalstāmi paraugi. Vēl vairāk — latgalieši pret savu gribu tautības ziņā esot pārvērsti par latviešiem. Arī Lietuvā Žemaitijas kultūras apvienība esot saviem biedriem izsniegusi Žemaitijas pases (uzskatu, ka tās noteikti nav valsts pases, kuras drīkst izsniegt tikai valstiskas organizācijas).

Kāds būtu sagaidāms nākamais solis no “dižlatgaļu” puses? Pēc tam, kad panākts oficiāls latgaļu valodas statuss, kad iegūts latgaļu tautības ieraksts dokumentos, loģiski atliek spert nākamo soli — ceļā uz Latgales valstisko neatkarību jeb Latgales valsti. Arvien tuvāk Krievijai, kurā oficiāli akceptēts tautības ieraksts “latgaļec” un kura laikam gan labprāt pieņemtu savā paspārnē Latvijā etniski tik apspiestos latgaļus. Bet vai paši latgaļi to grib?

Latvijas valstī pastāv tik daudz nopietnu problēmu, vispirms jau saistībā ar tautas ļoti smago materiālo stāvokli. Bet latgaliešiem tā vietā tiek ieteikts cīnīties par savu etnisko lomu, izvirzot to par latgaliskās mentalitātes izdzīvošanas kvintesenci. Domāju, ka šim latgaliskā separātisma kursam jāpieliek punkts. Vai tiešām latgalieši atsakās no idejas, kas pausta Latgales atbrīvošanas pieminekļa Rēzeknē devīzē “Vienoti Latvijai”?

Ādolfs Borbals Jaunkalsnavā

Autors: Ādolfs Borbals
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. g. 13. jūlijā