Valodai nav robežas

Būtiska tendence pašlaik pasaulē ir glokalizācija, uzskata Džons Džozefs

Tā kā nav iespējams vienā īsā definīcijā pateikt, kas ir valoda, ir vēl grūtāk dot universālu skaidrojumu atsevišķām lingvistikas problēmām, saka Edinburgas universitātes profesors Džons Džozefs. Viņaprāt, arī valodas situācija Latvijā ir viens no daudzajiem īpašajiem izņēmumiem, uz kuru nevar attiecināt vispārējus standartus vai pieņēmumus. Dž.Džozefs pagājušajā nedēļā, piedalīdamies Valsts valodas komisijas rīkotajā seminārā Valoda un identitāte, runāja par valodas ietekmi uz cilvēka domāšanu, kultūru un identitātes veidošanos.

Dažu dienu uzturēšanās laikā Rīgā lingvistiskas profesors, kurš ir vairāku grāmatu un pētījumu autors, dzīvi interesējās par valodas politiku un situāciju Latvijā. Viņš mēģināja izprast tikai Latvijai raksturīgo šai jomā. “Visvairāk mani pārsteidza kāds gadījums tepat uz ielas, kur atrodas mana viesnīca. Pie ieejas kādā klubā stāvēja bariņš jauniešu, kuri runāja latviski. Tad viņiem pienāca klāt kāds paziņa un visi sāka runāt krievu valodā,” intervijā Dienai stāsta Dž.Džozefs. Viņš pašlaik strādā pie grāmatas Valoda un politika, tādēļ pievērš jo īpašu lomu valodas un politikas mijiedarbībai arī citviet pasaulē.

Vai, jūsuprāt, ir iespējams dot skaidru definīciju tam, kas ir valoda?

Lielākā daļa cilvēku noteikti teiktu, ka tas nav nekas grūts — pateikt, kas ir valoda. Taču lingvists, kāds, kurš nodarbojas ar valodu visu mūžu, visticamāk, to nespēs definēt. Atbildi var dot, bet nezinu, vai tā būs apmierinoša. Vienīgais, ko var mēģināt, ir nospraust valodas robežas. Valoda ir zīmju sistēma, kas mums palīdz organizēt pasauli. Taču, vai tai, piemēram, pieskaitāmi arī žesti, kādus pašlaik pielietoju? Vai tā ir arī jūsu pašreizējā sejas izteiksme?

Tātad arī šīs robežas ir grūti novelkamas un mēs nevaram dot skaidru definīciju. Kā lingvistam gan man ir jārod veids, kā izdalīt valodu no pārējās dzīves. Taču tai pašā laikā ir jāsaprot, ka valoda ir saistīta ar kontekstu, tā nepastāv tīrā formā. Tā ir daļa cilvēka dzīves. Lingvists vienīgi var mēģināt izdalīt ko atšķirīgu un analizēt.

Vai tikpat grūti nav pateikt, kas ir identitāte? Cik liela loma ir mūsu valodiskajai identitātei?

Formulēt savu identitāti tiešām ir grūti. Mēs varam runāt par savu nacionālo, reliģisko, etnisko, dzimuma, valodas, sociālo etc. identitāti. Tās cita ar citu pārklājas, dažādos laikos un vietās var dominēt viena no tām. Ikviens, kurš jūs pazīst un kontaktējas ar jums, rada savu priekšstatu par jūsu identitāti. Man pašam arī ir savs priekšstats par to, kas ir mana identitāte. Taču tā ir tikai viena no tūkstoša Džona Džozefa identitāšu. Jo gan maniem studentiem, gan visiem pārējiem, kas ar mani kontaktējas, ir savi priekšstati par to, kas ir mana identitāte.

Milzīga loma ir arī lingvistiskajai identitātei. Būtībā valoda nereti ir viens no tiem instrumentiem, kas ļauj atklāt personas identitāti. Piemēram, jums piezvana kāds nepazīstams cilvēks. Kā noskaidrojies pētījumos, parasti ir nepieciešamas tikai 10—15 sekundes, lai pēc personas balss un runas mēs varētu pateikt tās dzimumu, vecumu, etnisko identitāti, izglītības līmeni un daudzas citas lietas. Mēs varam pateikt ļoti daudz par šo cilvēku tikai pāris sekundēs.

Latvijā nereti dzirdēts, ka viens no nacionālās identitātes pamatakmeņiem ir valoda. Cik, jūsuprāt, valodai ir liela loma nacionālās identitātes veidošanā?

Manuprāt, nacionālā piederība tomēr ir nodalāma no valodas un kultūras. Tiesa, Eiropā šis uzskats ir bijis diezgan stingrs un jo īpaši tas bija izplatīts XIX gadsimtā.

Taču nācijas ir konstrukcijas, tās veidojas uz vēsturiskajiem, teritoriālajiem, kultūras un citiem pamatiem. Valodai nav obligāti jābūt vienai no nacionālās identitātes sastāvdaļām. Lai cik spēcīga arī nebūtu mūsu nacionālā valoda un nacionālā identitāte, tās tomēr ir neatkarīgas. Nacionālās valodas koncepts ir svarīgs nacionālas valsts un kultūras vienotības saglabāšanā. Taču valoda nav vienīgais veids, kā to izdarīt.

Arī Latvijas nacionālajai identitātei nav obligāti jābūt saistītai ar valodas identitāti. Bet es atkal atkārtošu, ka nav viennozīmīgu atbilžu, jo arī līdzšinējie nacionālo valodu attīstības pētījumi ir parādījuši to sarežģītās, neviennozīmīgās attiecības ar nacionālo identitāti.

Viens no pēdējo gadu aktuālākajiem jautājumiem Latvijā ir valodas loma izglītībā. Vai valodai, jūsuprāt, ir izšķiroša loma šai jomā?

Kā cilvēkam no ārpuses man tomēr nav iespējams pilnībā izprast un līdz ar to arī izvērtēt izglītības reformu Latvijā. Domājot par to, man nāk prātā šāds piemērs. Ja es mācītos franču valodā, vai tas mani automātiski padarītu par francūzi? Protams, mācības franču valodā lielākā vai mazākā mērā mani ietekmēs, taču, visdrīzākais, pašos pamatos nemainīs manu nacionālo identitāti.

Es esmu liels multilingvālisma atbalstītājs. Un tad, ja izglītības sistēmā valda monolingvālisms, tas, manuprāt, ir būtisks ierobežojums paša skolēna attīstībai. Latvijai būtiskākais uzdevums ir nodrošināt, lai ilgtermiņā visi tās iedzīvotāji kļūst multilingvāli. Tādu sabiedrību jūs neiegūsiet vienas nakts laikā. Tādēļ ir nepieciešama stingra stratēģija.

Ir ļoti svarīgi, lai valstī būtu skaidra valodas politika. Tās pamatmērķiem jābūt ne vien nacionālās valodas nostiprināšanai, bet arī multilingvālisma veicināšanai. Manuprāt, tas ir tas, ko Latvija vēlas izdarīt. Tā negrasās atņemt krievvalodīgajiem iedzīvotājiem viņu tiesības uz savu dzimto valodu.

Tas, ko vēlas nodrošināt Latvijas valsts, ir viņu multilingvālisms, kas paver iespējas daudz labāk funkcionēt sabiedrībā.

Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijā ir raisījušās diskusijas par to, kā ES valodu bagātība ietekmēs latviešu valodas likteni.

Multilingvālisms pasaules vēstures attīstības gaitā ir bijis daudz tipiskāks nekā monolingvālisms. Pēdējais ir relatīvi reti sastopams. Tādēļ man likās dīvaini šeit, uzturoties Latvijā, dzirdēt, ka iestāšanās Eiropas Savienībā tika uzskatīta kā drauds jūsu valodai. Patiesībā taču notiek pretējais. Neesmu dzirdējis, ka integrācija ES iznīcībai pakļautu kādu valodu. Tieši pretēji — tās tiek tikai stiprinātas.

Jūs konferences laikā pieminējāt terminu “glokalizācija”. Kā tas ietekmē valodu?

Šis ir vārdu globalizācija un lokalizācija apvienojums. Jeb, citiem vārdiem sakot, globālās un lokālās identitātes paralēla līdzās pastāvēšana. Daži uzskata, ka šī ir viena no būtiskākajām tendencēm pašlaik pasaulē. Arī valodas jomā. Tas nozīmē, ka nacionālās valodas zaudē savu nozīmi. Te kā piemēru varētu minēt krievu valodu. Savulaik tā bija nacionālā valoda visas PSRS teritorijā. Taču pēdējos 10 gados teritorija, kurā šī ir nacionālā valoda, būtiski samazinājusies. Tagad, piemēram arī Krievijas dienvidos aug interese par vietējām valodām. Arī citviet pasaulē mazās valodas nostiprina savas pozīcijas un ieņem vietu, kurā iepriekš atradās lielākās nacionālās valodas.

Taču tai pašā laikā mēs varam secināt, ka angļu valoda turpina ieņemt aizvien lielāku lomu visā pasaulē. Tātad glokalizācija ir sava veida kombinācija — vienlaikus turpina izplatīties angļu un arī, piemēram, arābu valoda, taču līdztekus palielinās šo mazo valodu loma. Tas nozīmē, ka glokalizācijas rezultātā savas pozīcijas zaudē nacionālās valodas.

Vārdam “nacionālisms” mūsdienu Eiropā ir vairāk negatīva nokrāsa, bet ko nozīmē jūsu minētais termins “banālais nacionālisms”?

Kad mēs runājam par nacionālismu, mēs iedomājamies par cilvēkiem, kas dodas gājienos, vicinot karogus un paužot skaļus saukļus. Es neko tādu nekad neesmu darījis. Taču tas nenozīmē, ka man nav savas nacionālās apziņas. Man ir mana nacionālā identitāte. Nacionālā apziņa, tas, ko es jūtu un kā dzīvoju, izpaužas arī vizuālā, visai vienkāršā veidā.

Viens no ļoti spēcīgiem veidiem ir mana runa — ko un kā es runāju. Tādējādi citiem cilvēkiem ir viegli saprast, kas es esmu un no kurienes es nāku. Viens no šī vienkāršā nacionālisma veidiem, piemēram, ir arī ozols uz jūsu pieclatnieka. Jūs ikdienā nedomājat par to kā par simbolu, jūs to neievērojat. Taču tai pašā laikā šīs simboliskās asociācijas ar Latvijas nāciju ir klātesošas, tās ir prātā.

Ar valodu ir līdzīgi, valoda ietver, atveido mūsu nacionālo identitāti veidā, kas līdzīgs ozolam uz naudas zīmes. Katru dienu mēs lietojam daudzas nacionālās piederības zīmes, nemaz neapjaušot tās.

***

Džons Džozefs

– Dzimis 1956.g. ASV, Mičiganā
– 1977.g. Mičiganas universitātē iegūst bakalaura grādu lingvistikā, seko maģistra darbs par romāņu valodām un lingvistiku, tad doktora darbs Standarta valoda: teorija, dogma un sociokulturālā realitāte
– Galvenie pētījumu virzieni: lietišķā lingvistika, lingvistiskās domas attīstība, valodas un identitātes problēma, valodas standartizācijas jautājumi
– Lasījis lekcijas lingvistikā Pola Valerī universitātē Monpeljē, Francijā
– Bijis asociētais profesors svešvalodu literatūras un valodas fakultātē Oklahomas universitātē un Merilendas universitātē ASV
– 1993.—1996. Angļu valodas un lingvistiskas departamenta vadītājs Angļu universitātē Honkongā
– Kopš 1997.gada profesors Edinburgas universitātē
– Izdotas grāmatas: Valoda un identitāte: nacionālā, etniskā, reliģiskā, 2004; No Vitneja līdz Čomskim: esejas par amerikāņu lingvistikas vēsturi, 2002; Lingvistiskās domas pagrieziena punkti II: Rietumu tradīcija XX gadsimtā, 2001

Autors: Gunta Sloga
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. gada 1. oktobrī