Valodas konsultācijas kā neatliekama palīdzība

Valsts valodas aģentūras konsultāciju nodaļa ik dienas sniedz atbildes uz desmitiem jautājumu, kas saistīti ar pareizu valsts valodas lietošanu. Speciālisti konsultē visplašākajā spektrā — sākot ar pareizu komata ielikšanu sarežģītas konstrukcijas teikumos vai garumzīmju lietošanu (šādu palīdzību īpaši bieži lūdz cittautību pārstāvji) līdz pat lingvistiskām ekspertīzēm. Ja cilvēkam dzīves laikā nācies mainīt vārdu, piemēram, no Mikola uz Miķeli vai no Jāņa uz Ivanu, bet pēc tam Johanesu vai Džonu, Konsultāciju nodaļas darbinieki ir tie, kuri var pierādīt, ka juridiski šis cilvēks ir viena un tā pati persona, pat ja dažādi dokumenti liek domāt citādi. Valsts valodas aģentūras speciālistu konsultācijas ir pieejamas, gan vienkārši piezvanot, gan, ja gadījums sarežģītāks, tiekoties klātienē.

Lai kādi jautājumi vai neskaidrības rastos par latviešu valodas lietošanu, Valsts valodas aģentūras (VVA) konsultāciju nodaļā vienmēr var rast atbildes. No pareizas interpunkcijas lietošanas līdz pat līgumu juridiskām niansēm — trīs nodaļas darbinieces ik dienas interesentiem palīdz tikt skaidrībā, apstiprina vadītāja Melita Stengrevica.

— Cik cilvēku, tik jautājumu. Nereti zvana skolēni, kuri acīmredzot raksta referātus vai kādus plašākus darbus, un jautā, kā pareizi likt komatus sarežģītos teikumos. Bieži konsultējam ministriju darbiniekus — viņiem rodas daudz jautājumu, tulkojot Eiropas Savienības likumus. Cittautieši jautā, kur un kā dažādiem vārdiem likt garumzīmes, jo tās viņi parasti nesadzird, — par darba ikdienu stāsta vadītāja.

Konsultāciju nodaļas darbinieces ik dienas atbild uz vairākiem desmitiem telefona zvanu. Savukārt tie, kurus nodarbina sarežģīti valodas jautājumi, parasti pēc padoma uz Valsts valodas aģentūru nāk personīgi.

Veic lingvistiskās ekspertīzes

Lai cik pārsteidzoši tas arī šķistu, VVA konsultāciju nodaļas palīdzību nereti lūdz pat tiesas. Slēdzot dažādus līgumus, abas puses sākumā parasti ir apmierinātas ar to līdz brīdim, kad sākas kādas nesaskaņas — viens no līgumslēdzējiem nevēlas pildīt savas saistības. Tad parasti sākas domstarpības, ka līgumu katra puse ir sapratusi atšķirīgi — sev izdevīgā veidā. — Mūs lūdz veikt ekspertīzi — kā no valodas viedokļa ir saprotama, piemēram, kāda teikuma viena daļa, — skaidro M. Stengrevica.

Lingvistiskā ekspertīze ir gana sarežģīta padarīšana. Konsultāciju nodaļas darbiniecēm nereti rodoties iespaids, ka juristi, kuri sastādījuši līgumus, vai nu neprot veidot loģiskus tekstus, vai arī ar nolūku tos raksta gluži kā dzeju bez interpunkcijas, ko var lasīt un saprast, kā kuram labāk tīk. — Tādēļ, veicot ekspertīzi, mēs uzsveram, ka tajā izsakām tikai savu viedokli, — tā vadītāja, apstiprinot, ka šādos gadījumos nepretendē uz patiesību augstākajā institūcijā.

Konsultāciju nodaļas palīdzību lūdz arī gadījumos, kad kādai personai — visbiežāk politiķiem vai vienkārši sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem — radušās aizdomas, ka kāds plašsaziņas līdzeklis ir aizskāris viņa cieņu un godu. — Par mani ir rakstīts tas un tas, vai no valodas viedokļa tas ir aizskārums? — citē M. Stengrevica.

Vienlaikus viņa neslēpj, ka šādas nodarbes nav pašas patīkamākās. Ir gadījies, ka prasītāja advokāts svētdienas vakarā ap pulksten septiņiem zvana pie nodaļas vadītājas dzīvokļa durvīm.

Dažādi vārdi — viens cilvēks

Nereti VVA konsultāciju nodaļai lūdz noskaidrot, vai juridiski par vienu un to pašu personu uzskatāms cilvēks, kurš dažādu iemeslu dēļ dzīves laikā ir mainījis savu vārdu.

— Nesen bija viens šāds gadījums. Kungam, vārdā Jānis, reiz piederēja piecstāvu nams Rīgā. 1941. gadā viņu izsūtīja. Plašajā Krievzemē vīrieti sāka dēvēt par Ivanu un tieši ar šādu vārdu noformēti dažādi viņa dokumenti, — stāsta nodaļas vadītāja.

Atgriezies Latvijā, šis cilvēks uzzināja, ka visi piederīgie devušies bēgļu gaitās uz Vāciju. Kaut kādā veidā arī viņš pats tur nokļuva. Vāczemē kungu sāka dēvēt par Johanesu, šo vārdu uzrādot arī dažādos oficiālos dokumentos. Tagad vīrieša bērni vēlas atgūt pirmskara laika īpašumu, tomēr tas izrādījies sarežģīti vairākkārtējo vārda maiņu dēļ. — Nevajag pat tik lielas atšķirības. Arī tad, ja cilvēka vārds ir Egīls, bet kaut kādos dokumentos viņš būs minēts kā Egils, juridiski tie skaitās divi dažādi cilvēki. Mūsu uzdevums ir veikt ekspertīzi un uzrakstīt personas identifikācijas apliecinājumu. To, vai par spīti dažādajiem vārdiem cilvēks tomēr ir viens un tas pats, var noskaidrot, pētot īpašvārdu cilmes. Vienlaikus mēs pārliecināmies, vai šīs personas dzīves dati ir vienādi visos oficiālajos dokumentos, — darba specifiku skaidro M. Stengrevica.

VVA konsultāciju nodaļa cieši sadarbojas arī ar Dzimtsarakstu departamentu un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kā arī to nodaļām visā Latvijā. Joprojām cilvēkiem nākas saskarties ar piecdesmit okupācijas gadu radītajām juridiskajām atraugām. Pusgadsimta laikā radies milzīgs haoss personu dokumentu lietās. — Esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka jau no piecdesmitajiem gadiem visa dzimtsarakstu reģistrācija notikusi tikai latviski. Kaut gan pati esmu redzējusi, ka vēl septiņdesmitajos gados Krāslavā dokumentus aizpildīja krieviski. Tas joprojām cilvēkiem var radīt lielas problēmas, — teic vadītāja.

Tā, piemēram, krievu tautības tēvs ir reģistrējis savu jaundzimušo meitu kā Lidu. Tajā pašā laikā jau no pirmās skolas dienas visi viņu dēvējuši par Lidiju. Uz Lidijas vārda saņemts arī atestāts. — Tad pienāk laiks, kad šai sievietei ir jāsaņem pase. Lai to izdarītu, vispirms nepieciešams apmainīt dzimšanas apliecību, kas izdota krieviski, pret tādu pašu latviešu valodā. Un tad tikai atklājas traģēdija, ka patiesībā visiem dokumentiem jābūt izrakstītiem uz Lidas vārda, jo galvenā personu apliecinošā institūcija ir dzimšanas reģistrs! — stāsta M. Stengrevica.

Tādēļ VVA konsultāciju nodaļa aktīvi diskutē un sadarbojas ar Dzimtsarakstu departamentu, lai novērstu šādas nejēdzības. Ja cilvēks ir saņēmis vairākus svarīgus ar viņa ikdienas dzīvi tieši saistītus dokumentus, kuros ierakstītais vārds tomēr nesakrīt ar Dzimtsarakstu reģistrā uzrādīto, ir jābūt iespējai šo pirmo uzrādīto labot kā neveiksmīgas sistēmas radītu kļūdu, uzstāj speciāliste.

Pret māžošanos

Viens no VVA konsultāciju nodaļas lielākajiem sāpju bērniem ir pareiza vārdu un uzvārdu rakstība latviešu valodā. — Šajā jomā pašlaik notiek kaut kāds ārprāts! Daudzas dāmas vēlas savus uzvārdus vīriešu dzimtē. Es to uzskatu par visīstāko ķēmošanos! — M. Stengrevica neslēpj sašutumu.

Latviešu valodas gramatiskās sistēmas pamatā ir stingri noteiktas dzimšu atšķirības. To neievērošana ir gandrīz tas pats kas mugurkaula laušana. Mūsu valsts valoda ir piedzīvojusi dažādus vēstures posmus. — Piemēram, paskatieties uz Annas Brigaderes faksimilu (parakstu) — viņa uzvārdu rakstīja vispār bez galotnes: “Brigader”. Vēlāk sieviešu uzvārdiem sāka pievienot vīriešu dzimtes galotnes, — stāsta vadītāja.

Lai gan sievietes visur parakstījās ar vīriešu uzvārdiem, ikdienas sarunās tos tik un tā pārveidoja. M. Stengrevica min — ja sieviete bija “Kļaviņa”, bet visos dokumentos “Kļaviņš”, tad visbiežāk viņu tomēr dēvēja par “Kļaveni”. Valodas izjūta pieprasa katram vārdam atbilstošu dzimti. Kad pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē valodnieki vienojās par sieviešu dzimtes uzvārdu rakstīšanu oficiālajos dokumentos, M. Stengrevica vēl mācījās sākumskolā. Viņa atminas, kā pasniedzēja ienākusi klasē un priekā gavilējusi: “Beidzot mēs arī pēc uzvārdiem būsim sievietes!”

Cilvēktiesību piesaukšanu, vēloties pasē rakstīt uzvārdu vīriešu dzimtē, speciāliste uzskata par šā svētā jēdziena devalvēšanu. — Pēdējā laikā, tikko kādam kaut kas nepatīk, viņš skaļā balsī kliedz par cilvēktiesību pārkāpšanu. Runājot par uzvārdu dzimtēm, šāds salīdzinājums ir vienkārši nesavietojams. Latviešu valoda ir tāda, kāda tā ir, — ar atbilstošām gramatiskās struktūras prasībām. To apstrīdēšana ir visas sistēmas graušana! — M. Stengrevica uzstāj.

Vienlaikus viņa norāda, ka latviešu patiesi inteliģentās sievietes vienmēr savus uzvārdus rakstījušas un raksta sieviešu dzimtē. Nav dzirdēts, ka Valsts prezidente kādreiz parakstītos kā “Freibergs”. Bet Lolita Muižniece atzinusi, ka, kamēr uzvārds bijis vīriešu dzimtē, viņa jutusies, it kā ap vienu kāju būtu brunči, bet ap otru bikšu stara.

Par augstu un asu cilvēktiesību smaili, nedaudz ironizējot, M. Stengrevica dēvē arī cittautu personvārdu veidošanu latviski. Reiz precedents nonāca pat līdz Satversmes tiesai, kad sieviete, izejot par sievu pie vācu tautības vīra, vēlējās, lai pasē jauno uzvārdu raksta tieši tāpat kā kungam “Mendzen”. — Ja pat uzvārdu rakstītu “Mendzena” nevis “Mencena”, kā nosaka valodas likumi, tas vēl būtu pieņemami, jo tādējādi netiktu grauta gramatiskā sistēma. Ja ar tiesas lēmumu liktu pasē drukāt sievietes izvēlēto “Mendzen”, tikpat labi “Solovjovs” vai “Ivanovs” varētu pieprasīt, lai viņa pasē rakstītu “Solovjov” un “Ivanov”! Ko mēs iesāktu ar uzvārdiem bez galotnēm? — situāciju skaidro speciāliste.

Vārdu rakstība, vadoties pēc izrunas, ir nemaināms latviešu valodas princips, kas veidojies četrsimt gadu garumā.

Trūkst mērķtiecīgas valodas politikas

Ikdienā saskaroties ar visdažādākajiem kurioziem, M. Stengrevica uzskata, ka valstī trūkst mērķtiecīgas valodas politikas. — Ir dzirdētas dažādas pretenzijas pret latviešu valodu. Piemēram, ka mūsu valoda nav pietiekama, lai tajā niansēs varētu izteikties par pilnīgi visu salīdzinājumā ar krievu valodu. Tā var apgalvot tikai neizglītoti cilvēki, jo no lingvistiem šādus pārmetumus nekad neesmu saņēmusi, — pamato nodaļas vadītāja.

Ir par maz pamudinājumu mūsu valstī dzīvojošajiem cittautiešiem kvalitatīvi iemācīties latviešu valodu, uzskata M. Stengrevica. Ja visās sabiedriskās komunikācijas jomās jebkura informācija ir pieejama krieviski, tad kādēļ piepūlēties un mācīties latviski? Speciāliste ir stingra savā nostājā, ka elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem vajadzēja atstāt spēkā ierobežojumus, kas pārraidēm citās valodās atvēlēja ne vairāk kā ceturtdaļu raidlaika. — Ja par visu nepieciešamo var uzzināt arī krieviski, šī valoda kļūst pašpietiekama, tādēļ nav motivācijas apgūt valsts valodu. Kamēr šī pašpietiekamība nesamazināsies, cerēt, ka latviešu valoda funkcionēs pilnvērtīgi, ir vismaz naivi, — teic speciāliste.

Autors: Linda Krūmiņa
Publicēts: Latvijas Avīzē 2004. 5. jūlijā