Valodas negribētie bērni

Knuts Skujenieks: – Kādreiz Latvijā bija baltistikas centrs. Taču padomju gados institūtu slēdza, valodniecību vajāja. Baltistikas centrs pārcēlās uz Lietuvu, bet mūsu valodnieki pamazām zaudēja autoritāti sabiedrības acīs.

Starp citu, Lietuvā visus padomju gadus likumdevēju namā darbojās valodniecības dienests. Latvijā tas, protams, nebija aktuāli, jo liela daļa runāja ne latviešu, bet citā mums zināmajā valodā. Saeimā, no kuras runāto pārraida plašsaziņas līdzekļi, arī tagad derētu valodas kultūras konsultants.

Bet valodniekiem, manā uztverē, par katru jaunu vārdu vajadzētu izrādīt interesi, nevis to sagaidīt ar striktu “nē”.

Uz sarunu par jaunu vārdu ienākšanu latviešu valodā aicināju vārda meistaru Knutu Skujenieku, kurš, kā viņš pats teica, strādājot ar visu valodas klāstu un izmantojot arī “uz žoga rakstīto”. Smalkā toņa diktatūrai viņš neļaujoties, jo “sabiedrība, kurā valda tikai un vienīgi smalkais tonis, iznīktu momentā”. Knuts Skujenieks ir pārliecināts par vēl vienu patiesību – lai labi dzīvotu savā valodā, ar to vien nekad nedrīkst aprobežoties.

– Latviešu preses biedrības vadītāja Kanādā Inta Purva nupat kultūrai un identitātei veltītā konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā sacīja: man sāp latviešu valodas vājums, īpaši dažos Latvijas preses izdevumos. Cik, jūsuprāt, stipra ir latviešu valoda?

– Mūsu valoda atrodas normālā situācijā, lai gan man ne visai patīk tāds raksturojums.

– Runājot par valodu, sāksiet ar vārdu, kas pašam ne visai pie sirds?

– Bet šis ir precīzākais. Un citu nemaz nevajag meklēt. Atbildot uz sākuma jautājumu, sacīšu: te ir runa ne tik daudz par valodu, cik par tās nesēju kultūru un izglītību.

– Bet vai valoda spēj pastāvēt bez tās nesējiem?

– Tomēr attīstās neatkarīgi no tiem. Valodā reizēm notiek tādas lietas, pret kurām daži pareizrakstības apustuļi gan karo, taču vēlāk izrādās, ka kauja bijusi veltīga kā cīņa ar vējdzirnavām. Un agrāk vai vēlāk viņu apkarotās nepareizības iegūst pilsoņtiesības. Tā notiek tādēļ, ka ļoti bieži vienu attīrītu, viennozīmīgu, īpaši izstrādātu un normētu valodas daļu, tā dēvēto literāro valodu, uzdod par visu valodu kopumā, tas, manuprāt, nav pareizi. Jo strikti nospraust valodas robežas vispār nav iespējams.

Ir kāda tendence, kas attiecas ne tikai uz latviešu valodu, bet arī uz jebkuru citu. Tā ir tieksme gramatiski sašaurināties, vienkāršoties. Pret to iebilst skolas gramatika un pedagogi cīnīsies līdz pēdējai asins lāsei, bet, domāju, šo kauju nevinnēs. Ir veca patiesība: ja kādu vārdu vai gramatisku formu lieto aptuveni vismaz astoņdesmit procenti valodas runātājiem, tad tā, patīk vai ne, jāuzskata par likumīgu. Jo valodas attīstība nav atkarīga no viena vai otra patikšanas. Valodas attīstībai nav loģikas, bet tai ir iekšēja likumība. Tā ir stihiska sistēma. Un tad rodas jautājums: kādām vajadzībām attiecīgo valodas daļu izkopj? Vai tā domāta likumdošanai, oficiāliem valdības paziņojumiem, kuriem obligāti jābūt viennozīmīgiem, vai citam nolūkam. Birokrātiskajai valodai ir pilnīgi cita pieeja nekā daiļliteratūrā izmantojamai. Tad vārda meistars strādā ar ārkārtīgi plašu valodas resursu un meklē iespējami precīzāko un izteiksmīgāko gramatisko formu un vārdu. Katrai nozarei ir sava profesionālā valoda, ja patīk, to var saukt par žargonu. Un nekad konkrētās profesijas ietvaros cilvēki nelietos tikai un vienīgi literāro vai birokrātiski oficiālo valodu.

– Tātad ir pilnīgi normāli, kā jūs sakāt, ja, piemēram, redakcijās “darbojas ar peli”, meklē “failus” un liek tekstus “cietajā diskā”…

– Te ir jautājums par saprotamību. Cik liels procents latviski runājošo sapratīs, ka te nav runa par pelēm, ko ķer kaķi. Ja šī leksika būs vispārpieņemta prakse, tad šīs formas varētu kļūt par latviešu valodas normu.

– Un vecmāmiņai laukos jāsamierinās, ka viņa tā arī nesapratīs, par ko mazbērni sarunājas…

– Šī valodas sfēra ir ārpus vecmāmiņas. Tāpēc viņai par to nevajadzētu spriest un satraukties. Atrast tādus terminus datoru jomā, kas apmierinātu absolūti visus, nav iespējams.

Mums nav savākts, nav pietiekami izpētīts un apzināts tas valodu lauks, ko dažādu nozaru cilvēki lieto ikdienā. Bet tieši no turienes nāk valodas rezerves.

– Kad deviņdesmito gadu sākumā trimdas latvieši ieradās dzimtenē, viņi bieži vien sacīja, ka gandrīz nesaprot šeit latviski runāto.

– Un tas arī bija saprotami un normāli. Tā notiek ar katru valodu un katru etnisku grupu, kas atrodas izolācijā. Trimdā tālāk kopa trīsdesmito gadu latviešu valodu. Liela daļa tālumnieku pie tās normām joprojām pieturas, uzskatot, ka tās domātas visām lietām un laikiem, un nerēķinās, ka valoda ir dzīvs organisms ar savām attīstības īpatnībām, kuras ne vienmēr var loģiski izskaidrot.

– Ja latviešu valoda nav apdraudēta, bet atrodas normālā situācijā, vai jauni vārdi tai ir kā mātei mīlēti un gaidīti, vai tomēr ne visai gribēti bērni?

– Jebkurš jaunvārds, vai tas būtu netulkojot aizņemts no citas valodas vai īpaši latviešu valodai radīts, vienmēr sākumā būs kā negribēts bērns. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jaunais vārds iepriekš nav lietots. Un ir jāpaiet noteiktam laikam, līdz tas iegūst tik plašu pielietojumu, lai to pieņemtu. Es, piemēram, uzskatu, ka “eiro” vietā mēģināt ieviest formu “eira” no Terminoloģijas komisijas puses bija absolūti nepārdomāti. Jo vārds “eiro” jau pastāvēja un to ļoti plaši lietoja. Tādēļ vajadzēja nevis mēģināt to aizstāt vai grozīt, bet “eiro” vienkārši akceptēt.

Ļoti bieži cilvēki atsaucas uz savu valodnieku autoritāti. Taču ir viens “bet”. Mums nav īsti skaidras definīcijas vārdam “valodnieks”. Tradicionāli par valodniekiem sauc cilvēkus, kuri valodu pēta, nevis tās veidotājus. Lielākoties veiksmīgākie valodas veidotāji nav bijuši valodnieki šā vārda tradicionālā izpratnē. Vai tas, piemēram, būtu bijis Juris Alunāns vai visizcilākais no sava laika jaunvārdu veidotājiem Atis Kronvalds. Lielākā daļa savulaik viņa veidoto vārdu tik dziļi iegājuši latviešu valodā, ka nevienam neienāk prātā, ka tie ir tikai pusotra simta gadu veci. Liekas, šie vārdi ir mūžīgi. Te ir vairākas likumsakarības. Pirmkārt, jauni, veiksmīgi vārdi rodas noteiktos vēsturiskos apstākļos, kad pēc tādiem ir akūta vajadzība vai līdz tam konkrētas lietas apzīmēšanai lietotais vārds cilvēkiem īsti nav bijis saprotams. Tieši tādēļ, piemēram, ģermānisko “bleistiķi”, kura jēga bija grūti izprotama, aizstāja latviski labskanīgais “zīmulis”. Protams, šā vārda ienākšanai bija arī patriotisks stimuls. Jaunlatviešu laikos bija ļoti svarīgi maksimāli tikt vaļā no vācu garīgās ietekmes visās jomās. Bet tas bija iekšējai lietošanai. Ja mēs šodien gribētu rīkoties pēc šāda principa – absolūti visus no citām valodām nākušos vārdus padarīt latviskus – tas būtu pretēji mūsu pašreizējai dzīvošanai. Mēs nonāktu stiprā izolācijā. Manuprāt, starp starptautisku nomenklatūru un saprotamiem latviskiem terminiem jāatrod kompromiss.

Jaunvārdu radīšanā stipri traucē mūsu mēģinājumi katru jaunā vārda priedēkli, piedēkli un sakni obligāti padarīt jēgpilnu. Bet mūsu valodnieciskie resursi nav tik lieli. Igauņi, piemēram, rīkojas pretēji. Paņēma skaņu kopu, kas igauņu valodā neko nenozīmēja, tikai skanēja līdzīgi igauņu vārdiem, un to kā pamatu izmantoja tālākiem atvasinājumiem. Līdzīgi rīkojas somi. Bet mēs par visām varītēm arī sarunvalodā cenšamies ieviest laikrakstu avīzes vietā un tālruni telefona vietā. Taču sarunvalodā cilvēki tik un tā lieto avīzi un telefonu. Zinām, cik grūti gāja ar “kompjūteru”, kamēr nonācām pie latīņu izcelsmes vārda “dators”. Paldies Dievam, esam to atraduši un latviskāka forma nemaz nav vajadzīga. Tas nozīmē: vārdu latviskošanu nedrīkst pārvērst par absolūtu un nepārkāpjamu principu. Ir, piemēram, valodas, kurām ļoti grūti saprasties ar citām, jo savā laikā varbūt aiz patriotiskiem iemesliem tās nelietoja starptautiskās nomenklatūras ierastos un saprotamos vārdus. Tagad teksti no ungāru vai islandiešu valodām vispirms jāpārceļ uz angļu vai vācu. Islandiešiem, starp citu, jaunu vārdu darināšana ir kā nacionāls sports, ar kuru nodarbojas katrs, kuram nav slinkums. Rīko konkursus, jaunvārdus publicē avīzēs. Ja šo lietu ņemtu pavisam nopietni, šāda pieeja valodu var padarīt neprecīzu.

Bet arī mums nebūtu jābrīnās, ja pēc kādiem piecdesmit gadiem valoda būtu mainījusies tā, ka mūslaiku vidējā un vecākā paaudze tajā runāto gandrīz vairs nesaprastu. Jo kas tad ir valodas galvenais uzdevums? Tā ir saziņas līdzeklis.

– Bet kā ar valodu kā literatūras, kultūras saglabātāju un tālāknesēju? Vai nebūtu nožēlojami, ja nākamās paaudzes nesaprastu Kronvaldu Ati, Raini vai Vācieti?

– Bet vai angļi Šekspīru izmetuši laukā? Nē taču, raksta komentārus, studē. Mums kopš daudzmaz normētas valodas un izkoptas daiļliteratūras radīšanas nemaz nav pagājis pārāk ilgs laiks. Protams, literatūra ir viens no galvenajiem valodas attīstības ceļiem.

Starp citu, literāti vienmēr bijuši uz nažiem ar skolotājiem, kuru striktākie pārstāvji pirmos ieskaita tikai un vienīgi valodas maitātājos. Bet, manuprāt, skolā labi iemāca valodas normas, taču aizmirst pateikt, ka šajā līmenī apgūtā vēl nav visa valoda. Diemžēl daudzi pedagogi domā, ka skolas normētā gramatika ir tā īstākā un augstākā patiesība. Visas atkāpes un pārmaiņas pedagoga izpratnē ir nevēlamas, nepieļaujamas, skaužamas deformācijas, uz kurām labākajā gadījumā var piemiegt aci. Taču skolas normētā gramatika ir tikai valodas stāvokļa atainotāja konkrētā laika posmā. Bet nepārprotiet, es pedagogu veikumu negribu novērtēt par zemu. Ja nebūtu konservatīvi sargājošās valodas puses, neviens cilvēks to neiemācītos. Šīs puses – konservatīvā valodas normu uzturēšana un avangardiskā normu žogu izlaušana un to paplašināšana – visu laiku pastāv līdzās. Jo šodienas avangards pēc kāda laika kļūst par klasisku normu, no kuras atkal būs jālaužas laukā.

– Bet ko Knuts Skujenieks teiktu, ja viņu aicinātu nevis uz saietu vai randiņu, bet tusiņu?

– Saiets smaržo pēc deviņpadsmitā gadsimta, bet uz randiņu es ietu pavisam citādi saposies nekā uz tusiņu. Ja nopietni, šie vārdi ir sinonīmi, bet to nozīme tomēr nav identiska. Tusiņš ir dziļi iegājis valodā, lai jau nestu savu specifisku jēdzienu. Kamēr nebija diskotēku, nebija arī tusiņu. Bet vai romantiskā puspagraba tumsiņā var notikt lepna balle? Tusiņš ir cita biedrošanās forma. Tās apzīmētājvārdu nevar mēģināt aizvietot ar kādu latviskāku. Un galvenais – tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Jā, tusiņš ir pārlatviskots krievu vārds (tusovka). Taču mūžīgie pārmetumi vārdam par tā aizgūšanu no citas valodas ir nevietā. Jaunvārda izcelsmei nav būtiskas nozīmes. Svarīgi, vai jaunais vārds latviešu valodā der vai ne. Tusiņš ar visu pamazināmo formu gramatiski skan kā normāls latviešu valodas vārds. Ko es, piemēram, nepavisam nevaru teikt par “meikapu” vai “šovu”. Šo “meikapu” ļoti grūti iedabūt latviešu valodas fonētiskā sistēmā. Ar “šovu” vēl grūtāk. Šis vārds atnācis, nenesot savu īpašo nozīmi valodā. Tā ieviešanās ir paviršības rezultāts. Jo mums jau ir savs, turklāt plašākas nozīmes vārds – “izrāde”. Skaužami ir tie jaunie vārdi, kuri grib dublēt latviešu valodā jau esošos. Cita lieta, ja jaunais vārds ienāk līdz ar jaunu jēdzienu, līdz šim tukšā vietā. Piemēram, mūzikls apzīmē specifisku žanru. Te nav runas par muzikālo komēdiju tradicionālā izpratnē. Mūzikls atnāca ar Brodvejas uzvedumiem. Varbūt mūzikls nav īpaši labskanīgs, taču tikai ar to vien nevar rēķināties. “Mūziklu” aizstāt ar citu vārdu nevar. Patlaban ļoti interesanta situācija ir ar “brendu” un “zīmolu”. Man pēdējais ne pārāk patīk, šķiet pārāk arhaisks. Varbūt ar laiku “zīmols””brendu” tomēr uzvarēs, bet var gadīties, ka kauja beigsies otrādi. To rādīs laiks. Bet tādam “meikapam”, kurš svešvalodā turklāt sastāv no diviem vārdiem un vēl ar darbības nozīmi vienā, atrast latvisku vietnieku būtu ļoti derīgi.

– Darbs valodniekiem.

– Drīzāk kosmetologiem un frizieriem! Pārāk daudz ko nododam valodnieku rokās. Un tiem liekas, ka tieši viņu atrastais variants ir pareizākais tādēļ vien, ka to radījuši profesionāļi. Bet specifisku vārdu izpratnē savā konkrētā nozarē strādājošie var būt pat zinošāki un valodu labāk izjūtoši. Valodas lietās nevar nodarboties ar diktātu. Šī tieksme nāk līdzi no samērā nesenas pagātnes. Nelaime, ka nav iespējas redzēt mūsu valodu pilnībā. Mums pavērtos pilnīgi citas acis un cits skats uz to. Man nupat laimējās savākt lietuviešu valodas vārdnīcu – tie ir divdesmit biezi sējumi. Šo vārdnīcu sāka izdot tūlīt pēc kara un pabeidza pērn. Tāpēc jau būtu vajadzīga pilna latviešu valodas vārdnīca, kurā būtu gan “saieti”, gan “tusiņi” ar attiecīgu kontekstu un skaidrojumu. Iecienīta, skaista, kolorīta ir tā dēvētā Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīca. Tikai viens trūkums: tajā nav ne svešvārdu, ne arī tālaika latviešu jaunvārdu. Bet “Latviešu literārās valodas vārdnīca” jau nosaukumā sevi ierobežojusi: tajā ir tikai literārā valoda. Taču ārpus palikusi vesela valodas jūra!

Autors: Vita Krauja
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. g. 18. oktobrī