Valodas saknes rušinot

Drīz apritēs divi gadi, kopš no Valsts valodas centra direktores vietas, paziņojot, ka politiķu lēmumu dēļ vairs nespējot nodrošināt latviešu valodas tiesības, demisionēja Dzintra Hirša.

Valodas kontrolpakete

— Vai tomēr dažkārt nenožēlojat aiziešanu no Valsts valodas centra? Tiesa, tobrīd jūs izskatījāties pagalam izmisusi, šodien, kā šķiet, jums radies optimistiskāks skats uz dzīvi.

— Protams, jo tagad vismaz esmu izgulējusies, atpūtusies! (Smejas.) Interesanti, ka cilvēki manu aiziešanu no darba Valodas centrā it kā nav pamanījuši. Joprojām uz ielas, veikalos, sabiedriskās vietās pie manis vēršas ar sūdzībām, ka kādai precei nav uzlīmes vai instrukcijas valsts valodā. Pat Zinātņu akadēmijā, kur tagad strādāju, mani aiz piedurknes noķer pie caurlaides un stāsta par gadījumiem, kad pārkāpts Valodu likums.

Par spīti tam, ka jau divus gadus esmu no Valodas centra projām, manuprāt, es vēl ļoti labi jūtu visas Latvijas valodas pulsu. Runājot par valodu, man rodas arvien lielākas bažas par ārzemju ietekmi, par pārāk brīvu angļu valodas ienākšanu valodā un to, cik lielā mērā, ja tas tā turpināsies, mēs vispār spēsim saglabāt latviešu valodu. Tad, domāju, kādus simts gadus mēs latviešu valodā vēl runāsim noteikti. Pēc tam? Grūti teikt… Valoda var pastāvēt un attīstīties tikai tik ilgi, cik to lieto praktiski visās tās funkcionēšanas jomās.

Ceru, ka Eiropas Savienība ilgi neizturēs savu uzpūtību un apšaubāmo demokrātiju un tās ar laiku vairs nebūs, vismaz pašreizējā izskatā. Un līdz ar to mainīsies arī prasības un noteikumi valodas jomā. Es tomēr palieku pie savas vecās pārliecības, kāda man bija pirms desmit un vairāk gadiem: ja valsts varētu panākt, lai zināmā mērā obligāti arī privātajā uzņēmējdarbībā lietotu latviešu valodu, valodas situācija Latvijā, it sevišķi lielākajās pilsētās samērā ātri uzlabotos. Varbūt arī Eiropa ar laiku nonāks pie šā paša secinājuma.

— Paliekat pie vecajiem ideāliem?

— Jā. Pēc bēdīgiem precedentiem valodu laukā nav tālu jāmeklē. Manuprāt, šodien runāt par īru valodu kā valsts valodu ir visai smieklīgi, jo tā, raugoties patiesībai acīs, ir vairs tikai simboliska valoda. Arī Eiropas Savienībā īru valoda kā oficiālā valoda netika pieteikta. Es nedomāju, ka, neattīstoties pilnvērtīgi visās tās funkcijās, valoda varētu ilgstoši izdzīvot.

— Valodu aizsardzība ir ne vien Latvijas, bet arī citu mazo Eiropas Savienības valstu problēma.

— Saprotami, ka pēc Otrā pasaules kara mazās valstis vēlas kādu drošības garantiju un drošību meklē valstu kopībā. Dāņu kolēģi man reiz skaidroja: šai kopībai kaut kas ir jāziedo un viņi ziedojot daļu no savas valodas patības. Jāatzīst, dāņi pagaidām vēl maz ir ziedojuši, kaut vai tāpēc, ka Dānijā vide ir ļoti dāniska. Un visas starptautiskās prasības viņi var droši pildīt, jo tās neatstāj jūtamu iespaidu uz dāņu valodu. Ja Dānijā uzraksti būs angļu vai kādā citā valodā, tas kopējo valodas fonu nemainīs. Mums Latvijā ir cita situācija, bet to Eiropas starptautiskās institūcijas negrib respektēt, negrib saprast, ka Latvijas situācijā šo pašu prasību izpilde palielina valodas vides delatviskošanos un latviskuma samazināšanos. Bet valsts valodu un tautas identitāti var saglabāt, ja to kontrolpakete ir valsts valodas rokās.

Kāpēc īri zaudē savu identitāti? Lielā mērā tāpēc, ka savu valodu tauta vairs neprot un tieši valodiskais fons ir tautas identitātes atspulgs un arī tautas identitātes veidotājs. Valoda — gan pareiza, gan izkropļota — atstāj pēdas cilvēka apziņā. Kropli uzraksti dzimtajā valodā atstās kroplas pēdas apziņā, vismaz to cilvēku apziņā, kas vēl izjūt šo uzrakstu kroplīgumu. Bet aktīva citas valodas vides ielaušanās tautas identitāti pamazām placina. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā rada apstākļus, kad arvien noteiktāk pieaugs angļu valodas loma, bet latviešu un krievu valodas loma kļūs arvien mazāka. Ar laiku tas radīs problēmas latviešu sabiedrībai. Jau tagad tik daudz lasām angļu valodā, biznesā, politikā, starptautiskās konferencēs runājam angliski un latviskais saraujas un pazūd sirds kaktiņā.

Bet vai valodai ir jābūt sirds kaktiņā vai tautas mutē? Ja tautas mutē, tad šī valoda jālieto arī privātajā uzņēmējdarbībā, administratīvajā sfērā, informāciju tehnoloģijās un visur citur. Šo patiesību bieži aizmirst un tā kā negrib saskatīt. Tagad visi uzsver: angļu valoda, angļu valoda paver lielas perspektīvas! Vai tad visai tautai būtu jārunā angļu valodā, lai tā būtu konkurētspējīga vai varētu pelnīt?

Jā, indivīds runā vairākās valodās, bet tauta runā vienā kopējā valodā. Ja valsts neaizsargā tautas tiesības uz savu valodu un tās lietošanu, tad visas runas par nacionālajām interesēm ir tikai tukša pļāpāšana.

Kur kompromiss, kur nodevība

— 2002. gadā jūs apaļam posmam savā dzīvē — desmit gadiem valodas centrā — pavilkāt svītru. Vai ar šodienas pieredzi dažkārt nedomājat, ka jums būtu vajadzējis iet politikā? Jo Saeimā, pie likumu pieņemšanas un veidošanas jūs būtu tieši klāt valodas saknei.

— Iespējams… Mani aicināja pirms vairākām Saeimas vēlēšanām. Es joprojām uzskatu, ka deputātiem ar valsts institūcijām, teiksim, to pašu valodas centru, jāstrādā roku rokā. Pašā darbības sākumposmā centram bija lieliskas attiecības ar daudziem 5. Saeimas deputātiem. Varbūt pēdējos gadus Valodas centram trūka tik ciešas un labvēlīgas sadarbības ar politiķiem kā sākumā. Es dažreiz smejos, ka sākumā visi tie, kas strādāja politikā un valsts pārvaldē, bija kolēģi, bet vēlāk tie, kas sevi sauca par tautas kalpiem, kļuva par tautas kungiem. Un tie pārējie kļuva par kalpiem.

Varbūt tiešām vajadzēja iet politikā… Bet es neesmu publiska persona, man ļoti nepatīk uzstāties, teikt runas. Es labāk zinu, kas valodas jomā ir jādara. Un tad meklēju ceļus, kā to izdarīt. Bet tagad, skatoties uz pēdējo Saeimas vēlēšanu iznākumu, uz kurām kandidēt mani aicināja vairākas partijas, es spriežu, ka esmu no tiem cilvēkiem, kas nevarētu strādāt vismaz šādā politiskā komandā. Es nevarētu balsot par lēmumu, kas neatbilst manai pārliecībai un sirdsapziņai, pat ja to prasītu kādas partijas intereses. Nē, to es nevarētu…

— Vai jums nav sajūta, ka politiķi toreiz, pirms diviem gadiem, nodeva jūs kā amatpersonu un arī savas valsts valodu?

— Atļaujiet neatbildēt.

— Jūs tātad kompromisiem sakāt nē?

— Ne tik skarbi: kompromiss jau var būt arī ļoti loģisks. Pie šā galda (Saruna notika Valsts valodas centrā Dzintras Hiršas bijušajā darba kabinetā. — I. M.) pieņemts tik daudz kompromisu! Jo citādi daudzas lietas nevarētu atrisināt.

Politikā bez kompromisiem nevar iztikt. Bet dažkārt gan, man šķiet, kompromisi robežojas ar nodevību. Tādus es nevarētu pieņemt. Un par šādu valdību, kāda ir tagad, atkarīgu no kreisajiem spēkiem, es nekad nevarētu nobalsot. Mani varētu nošaut — viss vienalga!

No otras puses, varētu jau kašķēties… Kā vienmēr.

Dažreiz man liekas, ka godīgums no cilvēka prasa lielākus morālus ieguldījumus nekā lokanāka dzīvas uztvere.

Es tik daudzus gadus esmu gājusi uz Saeimu, kad vadīju Valodas centru. Man nelikās vilinoši tas, kas tur notiek.

Bet, kad domāju par to, cik svarīgi ir Eiropas pārstāvjiem izskaidrot, kas valodas jomā te īsti notiek, tad jā, tad man būtu gribējies būt tur klāt. Atceros, kad mūs kādas Eiropas komisijas pārstāvis audzināja, ka jādod taču tiesības krieviski runāt pašvaldībās, es teicu: bet ja pašvaldībās dos tiesības lietot krievu valodu, tad praktiski tas nozīmē, ka visiem pašvaldības darbiniekiem jāprot krievu valoda. Bet valsts iestāžu darbiniekiem krievu valoda obligāti nav jāprot. Un, ja pašvaldību darbinieki prot krievu valodu, viņiem nekas neliedz ar apmeklētājiem sarunāties krieviski. Tātad tik tālu taču viss ir kārtībā!

Pēc jaunajiem laikiem

— Kā vērtējat ēru, kas iestājusies pēc jaunajiem laikiem?

— Man ir skumji, redzot, ka ir vairākas partijas ar pietiekami lielu cilvēku skaitu, lai kopā varētu īstenot nacionālu politiku, taču tās nespēj savā starpā vienoties, tāpēc jāveido tāda valdība, kāda tā nu ir pašlaik. Žēl, ka, veidojot valdību, jāņem talkā tādi cilvēki, kas nebūt nav vienisprātis ar Saeimas deputātu vairākumu.

— Tātad varas iegūšana, jūsuprāt, nostādīta augstāk par valsts interesēm?

— Jā, jo runa nebija par valsti, runa ir par varu. Žēl. Jo bija taču arī iespēja risināt jautājumus par labu valstij, nevis varai. Mani, piemēram, šokēja tas, ka partijas varēja pieļaut, ka par Saeimas Nacionālās drošības komisijas sekretāru kļuva Tautas saskaņas partijas deputāts Andrejs Klementjevs. Es zinu, ko nozīmē kompromiss. Bet mani šokē šādi kompromisi. Es gribu teikt tā: intereses politikā šobrīd vairāk koncentrējas ap varu, nevis valsti. Kā iegūto varu īstenos, tas ir pilnīgi cits jautājums.

Vai labvēlīgi latviešiem, valsts pamatiedzīvotājiem, vai kādam citam. Es pēdējā laikā esmu kļuvusi tik kašķīga, ka negribu atzīt — krievi Latvijā ir minoritāte. Par Latvijas iedzīvotājiem es teiktu: krievi un minoritātes. Tad viss drīzāk nostājas savās vietās.

Tikai 7,5 procenti no Latvijas krieviem var uzskatīt par vēsturisko krievu minoritāti. Tas ir tāpat kā jūs pudelē ielietu nedaudz sulas un tad pudeli līdz malām pielietu ar ūdeni. Un pasakiet, vai šķidrums, kas jums ir pudelē, ir ūdens vai sula! Un, ja no 7,5 procentiem krievu 1940. gadā šis skaitlis līdz šodienai izaudzis līdz 28 procentiem no valsts iedzīvotāju kopskaita, tad kāda tur vairs vēsturiskā minoritāte? Labi ja vēsturiskās minoritātes iedīgļi! Pašreiz tā ir mākslīgi uzpūsta minoritāte, kas pretendē uz īpašām minoritātes tiesībām.

Jā, starptautiskajos dokumentos runā par īpašām minoritāšu tiesībām. Diemžēl Latvijā noteikti politiķi ar minoritāšu tiesībām cenšas piesegt savas intereses. Latvijas situācijā šīs minoritāšu tiesības pārvēršas pilnīgi citā kvalitātē, tās kļūst ne par minoritāšu tiesībām, bet divkopienu valsts nostiprināšanas instrumentu.

— ANO konferencē Artis Pabriks, referējot par situāciju Latvijā, izvirzīja jautājumu: kur sākas un kur beidzas minoritāšu tiesības.

— Labi, ka kāds beidzot par to sāk runāt. Apspriežot valodas situāciju, ārvalstu ekspertiem pie šā paša galda nācās skaidrot, ka ne ar vienu no Latvijas minoritātēm nav nekādu problēmu, bet ar vienu noteiktu “minoritāti” gan ir. Jo tā valstī veido jau gandrīz paritāti latviešiem. Un tad no demokrātiskām normām minoritāšu tiesības pārvēršas par valsti iznīcinošām. Jo faktiski šī norma jau sāk graut tādu valsti kā Latvija. Turklāt jāņem vērā, ka šī valsts ir padomju laika situācijas leģitimācija: visas pašvaldības jau ir praktiski divvalodīgas un tad atliek tikai krievu valodu nostiprināt kā oficiālo vai otru valsts valodu, — te pat nav izšķiroši, kādu terminu piemēro.

Par valodas reformu un dialogu

— Vai laikā, kad notiek it kā pret izglītības reformu, bet patiesībā pret latviešu valodu vērstā ālēšanās, naktīs jūs varat mierīgi gulēt?

— Nē, jau trešo mēnesi guļu nemierīgi. Tāpēc, ka mans suns tika smagi sakosts.

Par štābistiem runājot, pirmkārt, es ļoti brīnījos, ka tad, kad 1995. gadā valdība pieņēma Valodas likumprojektu, vienīgi Cilevičs to kritizēja. Citādi valdīja klusums.

Man ir bažas tikai par vienu: lai latviešus neizprovocētu uz kādu pretdarbību. Latviešu jaunieši man ir zvanījuši un saistībā ar gaidāmajiem piketiem vaicājuši, ko darīt. Es viņiem lūdzu šos pasākumus ignorēt. Jo tā nav mūsu cīņa — cīņa, kas rit zināmā mērā arī pret Latvijas leģitīmo varu. Mēs savu vārdu par skolu reformu esam pateikuši.

Es domāju, štābisti vēl pacīnīsies. Un tieši tāpēc, ka viņu prasības vairāk attiecas nevis uz skolu reformu, bet uz pilsonības nulles varianta ieviešanu un oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, turklāt ultimatīvā formā. Mani vēl “dziļi aizkustina” štābistu runas par dialogu. Dialogs var rasties, partneriem meklējot ceļu uz kādu kopīgu mērķi. Bet nevar būt “dialogs” par divām ideoloģiski atšķirīgām un pilnīgi pretējām lietām. Pat dialogā jābūt skaidrai ideoloģiskajai līnijai, aiz kuras vairs nav dialoga, bet kur jātiek īstenotai valsts varai.

Bet starp štābistiem un valsts varu valda ideoloģiska robežšķirtne. Un tāpēc runāt par dialogu ir absurdi: es pat neredzu, ar ko te būtu jāiet uz dialogu. Nav jau dialoga partnera, ir tikai personas, kas piesaka dažādus ultimātus Latvijas valstij. Dialoga ceļā jau tika panākti šie “40 un 60 procenti” par valodu sadalījumu mācību procesā. Vēl jo vairāk, štābisti grib panākt nevis dialogu, bet vispār reformas atcelšanu. Un bez tā vēl daudz ko citu.

— Vai, jūsuprāt, izglītības reformu valdība spēs noturēt bez moratorija?

— Atceros, kad 1992. gadā sāka darboties visi Valodas likuma panti, lietvedībā bija jāpāriet uz latviešu valodu.

Dzīvē tas negāja gludi. Piemēram, “Latvijas dzelzceļā” bija rakstāmmašīnas ar krievu šriftu, biļešu automāti drukāja krieviski, veidlapas bija krievu valodā. Mēs toreiz spriedām: kāda jēga sodīt uzņēmumus, ja pāreja uz lietvedību latviešu valodā daudzu apstākļu dēļ tik viegli nebija iespējama. Un tad kopā ar iestādes vadību sastādījām plānus par pāreju uz latviešu valodu: kad atvedīs jaunās mašīnas, kas drukās latviešu valodā, kad tiks ieviestas veidlapas latviešu valodā — mēs pat pierakstījām, cik veco veidlapu uzņēmumam ir krājumā.

Jā, no likuma burta viedokļa varbūt mēs nerīkojamies pareizi, varbūt vajadzēja sodīt un miers un bērziņš! Bet es uzskatīju, ka tā nedrīkst, ka var prasīt Valodas likumu pildīt tikai tad, ja tas objektīvi iespējams. Ka visas pārmaiņas un reformas jāievieš ar galvu, plānveidīgi un tām sagatavojoties. Bet likumam, kas nosaka to, ka jānotiek reformai, gan ir jābūt, lai dzīvē būtu virzība uz priekšu, attīstība.

Tāpat ir ar izglītības reformu. Ir skolas, kas tai ir ļoti labi sagatavojušās, un tajās reforma jāsāk bez kavēšanās. Ja vēl desmit, piecpadsmit vai cik nu tur Latvijas skolās netiek ar reformas ieviešanu galā, tad tām jāpalīdz, jādara viss, lai tās tiktu galā. Varbūt jāpalīdz skolas nodrošināt ar labiem skolotāju kadriem. Lai neviens ne no rietumiem, ne austrumiem, ne no valsts iekšienes, ne ārienes nevarētu pārmest, ka stundas ir nekvalitatīvas. Stundām ir jābūt kvalitatīvām.

Kadru jautājums

— Dažus gadus, kad Valodu likums stājās spēkā, pret to bija visai liela pretestība. Izskanēja jautājumi: “Vai tiešām lietvedība tagad būs latviešu valodā? Vai latviešu valodā jāapkalpo cilvēki? Vai tiešām mums tas viss ir jādara? Mēs to nezinājām!”

Ar reformu ir tieši tas pats: patiesību sakot, visi jau laikus zināja, ka reforma būs, ka tai jāsāk gatavoties, bet, ļoti ticams, cerēja, ka to varbūt atcels. Pamatu šādām cerībām deva tās grūtības un piekāpšanās, pieņemot Valsts valodas likumu 1995. un 1999. gadā. Piekāpšanās dažos likuma pantos laikam radīja iespaidu, ka tāpat piekāpsimies arī izglītības reformas jautājumos.

Ir skolotāji, kas joprojām turpina uzdot jautājumu: “Kāpēc mums jāprot latviešu valoda?” Šādu jautājumu uzdeva arī 1992. gadā. Arī nākamajos gados atradās skolotāji, kas brīnījās, kāpēc viņiem jāprot latviešu valoda, jo viņi taču strādā krievu skolās!

Tagad viņi turpina uzdot to pašu jautājumu attiecībā uz mācībām latviešu valodā, jo, pēc viņu domām, var taču mācīties krievu valodā tāpat kā līdz šim. Un var latviešu valodu mācīties tikai latviešu valodas stundās tāpat kā līdz šim.

Latviešu valodas ienākšanai skolās daļa skolotāju pretojušies jau sen. Atceros, skolotāji protestēja: viņiem nevajagot trešo valsts valodas pakāpi! Lai izlasītu normatīvus, ko sūta ministrija, viņiem pietiekot ar otro! Bet trešā valodas zināšanu pakāpe skolotājam ir tikai pamats, lai viņš varētu savas valodas zināšanas uzlabot un pēc tam mācīt savu priekšmetu latviešu valodā.

Saprotams, daļa skolotāju gaidīja, ka viņiem šajā cīņā Eiropa un Krievija palīdzēs izglītības reformu apturēt. Vispirms apturēt un pēc tam to atcelt, izmantojot dažādus starptautiskos līdzekļus.

Kādi skolotāji nemācās latviešu valodu? Pirmkārt, Latvijā palikušās padomju virsnieku sievas — tā ir grupa, kas, cik man zināms, atrodas saspīlētās attiecībās ar citiem krievu valodas skolotājiem Latvijā. Un tieši par šo skolotāju grupu man vispār ir vislielākās bažas: viņi uzskata, ka viņiem latviešu valoda nav jāmācās, un vēl nekautrējas pārprasīt vēl un vēl, vai latviešu valoda viņiem tiešām būtu jāmācās… Viņu nostāju nosaka ideoloģija. Un, kad mēs runājam par kāda priekšmeta mācīšanu, tad ir jautājums, kādu ideoloģiju skolotājs sev stundā nes līdzi, vienalga, vai māca krievu vai latviešu valodā. Un šo minēto skolotāju grupu es vairāk kontrolētu tieši humanitārajās stundās — vēsturē, ģeogrāfijā. Kā man šķiet, krievu skolās tā bieži vien ir liela problēma.

Bet te ir tā problēma: visu laiku it kā vienas izglītības sistēmas ietvaros faktiski pastāvēja divas izglītības sistēmas. Un šī sistēma visu laiku atražoja to valodisko kvalitāti, kāda jau bija. Interesanti, kāpēc 51 procentam krievvalodīgo skolēnu latviešu valodas zināšanu līmenis ir zemāks par vidējo? Tā vismaz Pliners rakstīja avīzē “Čas”. Praktiski tas nozīmē, ka, mācot latviešu valodu tikai latviešu valodas stundās, to nav iespējams iemācīt tādā līmenī, kāds šiem jauniešiem ir nepieciešams, lai viņi dzīvotu Latvijas valstī. Viņi runā samocītā latviešu valodā, kādā runā ārzemnieki, kas iebraukuši Latvijā un kas latviešu valodu pārāk ilgi nav mācījušies. Bet viņi ir dzimuši, viņi te ir auguši!

— Cits jautājums, kādā līmenī latviešu valodu prot paši skolotāji.

— Bet tas ir kadru jautājums. Pirmkārt, Izglītības ministrijai un, otrkārt, skolu direktoriem vajadzēja būt skaidrai kadru politikai. Jo ko tad šajos deviņos gados darīja skolu direktori: gatavoja kadrus vai gulēja? Un, ja tiešām tik daudzi krievu skolotāji pietiekami labi neprot latviešu valodu, tad ministrijai jāaicina darbā jaunākie pensionētie skolotāji, kas latviešu valodā pasniegtu šos priekšmetus.

Un kāpēc ir pretošanās reformai? No vienas puses, bērni ir sadumpoti, no otras — daļa skolotāju, kas tik labi neprot latviešu valodu, baidās zaudēt darbu. Un, ja tas ir tiesa, ka viņiem jau tagad piemaksā par mācīšanu latviešu valodā un viņi baidās no tā, ka piemaksas var atņemt, jo latviešu valodu pienācīgi labi nav iemācījušies… Nu tad tā ir liela problēma!

— Eiropas novērotāji, kad brauca uz Latviju, uzsvēra, ka lielākās bažas ir par to, ka reformas dēļ varētu pazemināties izglītības kvalitāte.

— Pirmajā brīdī pēc reformas varbūt mācību temps būs lēnāks. Nevis izglītības kvalitāte pazemināsies, bet izglītības apguves temps būs lēnāks. Kā var mainīties mācību kvalitāte? Trīs plus trīs būs seši neatkarīgi no tā, kādā valodā tu to mācies. Cita lieta, ka būs jāpiemēro jaunas mācīšanas metodes un, ja gadījumā vajag, kaut kas arī jātulko un jāmāca divās valodās.

“Sēdies, divi!”

— Bērnību esmu pavadījusi Sibīrijā izsūtījumā. Kad atgriezos Latvijā, sāku iet ceturtajā klasē latviešu skolā. Un man, visai vāji zinot latviešu valodu, uzreiz bija jāsāk mācīties latviešu valodā. Tad es vienkārši vairāk pamācījos, lai varētu labāk saprast, ko stundās skolotāji skaidro.

Vēl tagad atceros, kā vēstures stundā mani izsauca un man bija jāstāsta par Vrangeli. Bet toreiz es tikai tā īsti sāku apgūt latviešu valodu! Tad nu pusi atbildes izstāstīju latviski un pēc tam pārgāju uz krievu valodu. Jo, runājot latviski, ilgāk meklēju vārdus un izteicienus. Atceros, ka stāstot es ļoti noguru.

Man bija brīnišķīga skolotāja. Viņa teica: “Jā, es saprotu, ka tu šo tēmu zini, bet tagad, lūdzu, stāsti vēlreiz no tās vietas, kur pārgāji uz krievu valodu!” Un tad man arī atbildes otra puse bija jānomoka latviski.

Neatceros, ka skolā valodas dēļ man kādas grūtības būtu bijušas ar matemātiku vai citiem eksaktajiem priekšmetiem. Laikam jau šos priekšmetus svešvalodā apgūt ir daudz vienkāršāk nekā humanitāros. Kādas grūtības var būt matemātikā? Tangenss reiz kotangenss ir viens, sinuss kvadrātā plus kosinuss kvadrātā ir viens, vienalga, kurā valodā to saki!

— Jūs, valodniece, visus šos kosinusus tik labi atceraties?

— Kāpēc es atceros? Tāpēc ka es tos nezināju, kad mums sākās trigonometrija: es vairākas stundas lasīju romānus… Tad pieceļas skolotājs un vaicā man: “Cik ir kosinuss kvadrātā plus sinuss kvadrātā?” “Nu, tad jāparēķina” — es apjukumā atbildēju. “Sēdies, divi!” — skanēja atbilde.

Un tikai pēc vairākām matemātikas stundām, ko biju pavadījusi, lasot romānus, es uzzināju, ka mums ir jauns mācību priekšmets — trigonometrija. Un tad jau apmēram desmit formulas bija jāiemācās no galvas un vairs nebija nekādu problēmu.

Kad valoda vienos

— Man jau gribētos tā: tik un tik priekšmetu latviešu valodā, tik un tik priekšmetu krievu valodā. Nevis bilingvāli vai nebilingvāli — vienkārši māci latviešu valodā!

— Krievu presē pārmet, ka latvieši reformu gan uzspiež, bet savā zemapziņā nebūt negribot, lai krievi Latvijā runātu latviski.

— Daļa latviešu negrib, uzskatot: ja krievi nepratīs latviešu valodu, tad mēs būsim latviskāki vai latviskāka būs Latvijas valsts. Bet valsts pati par sevi nevar funkcionēt tādā formā, kādā tā funkcionē šobrīd.

Mēs kā tauta nejūtamies droši par to, ka tā ir mūsu valsts un ka mēs tiešām varēsim mūsu valsti saglabāt arī turpmāk tādu, kādu mēs to gribētu saglabāt. Vairāk latvisku. Es domāju, latviešos pastāv šī problēma. Bet nošķirtība, divas kopienas, es uzskatu, valsti, mūs visus ārda. Tad, kad valoda vienos…

Kāpēc vajadzīga izglītības reforma? Pirmkārt tā ir ideoloģijas reforma. Tiesa, uz valodas pamata, bet ideoloģiska reforma. Un, runājot par skolu direktoriem, es piekrītu Šadurskim un Aldermanei, ka skolu direktoriem ir jābūt ierēdņiem.

Man gribētos cerēt, ka viens no reformas rezultātiem būs tas, ka jaunajās paaudzēs pretestība Latvijai un latviskajam, valsts vērtībām būs mazāka nekā šodien. Latvisko pašapziņu jācenšas veicināt kaut vai tādēļ, lai tik sāpīgi neizjustu to ideoloģisko bombardēšanu no otras kopienas puses. Un tieši latviskā pašapziņa mums palīdzētu Latviju padarīt latviskāku.

Taču standartizācija un globalizācija dzēsīs daļu gan latviešu, gan krievu kopienas labākās īpatnības. Taču, manuprāt, krieviem tāpat paliks lielas tautas mentalitāte, pat ja to skaļi neizteiks, viņi nekad nevarēs samierināties ar to, ka viņu pozīcijas Latvijā ir līdzvērtīgas latviešu tautas pozīcijām. Daļa krievu sevi, savu tautu vienmēr uzskatīs par pārākiem: viņu vēsture — “pārāka”, valoda — “skaistāka”, iespējas — “lielākas” nekā latviešiem.

Un kā nākotnē transformēsies latviskums, grūti pateikt. Šobrīd man liekas, ka latviskumu spēkā visvairāk uztur kultūra un ģimenes saites. Redzēsim, vai ģimene arī nākotnē būs vērtība: vai vērtība būs tikai indivīds vai cilvēks ar pievienoto ģimenisko vērtību.

Pie vecajiem kolēģiem un vietvārdiem

— Kādi darbi šobrīd ir jūsu darbakārtībā? Pirms sākāt veidot Valsts valodas centru, nopietni pētījāt Latvijas vietvārdus.

— Pašlaik strādāju Zinātņu akadēmijas Valodas institūtā. Te mani sagaidīja mans darbagalds tādā pašā kārtībā, kādu biju to atstājusi pirms desmit gadiem. Kolēģi neko nebija aiztikuši vai mainījuši — gaidījuši mani atgriežamies savā kabinetā.

Tagad nu esmu atpakaļ pie saviem vecajiem kolēģiem institūtā un latviešu vietvārdiem. Dažreiz kaut ko uzrakstu… Mans pamatdarbs rit pie Latvijas vietvārdu vārdnīcas un tagad, pēc 42 gadu pārtraukuma, iznācis tās jauns sējums. Pēc diviem gadiem varbūt iznāks nākamais. Man šobrīd lielu ieceru nav: baudīt dzīvi, baudīt pavasari.

Man galvā rosās arī dažas radošas ieceres, gribas kaut ko uzrakstīt par jautājumiem, kas no valodas politikas viedokļa man šķiet ne visai pareizi risināti: cilvēktiesību jautājumi un valodas politika; starptautiskās tiesas un valoda. Bet tās ir salīdzinoši nelielas ieceres. Tagad man ir daudz vairāk brīva laika. Dzīvojam atgūtajā dzimtas mājā un darba pietiek arī tur. Šobrīd jūtu gandarījumu par to, ka man ir vairāk brīva laika. Kad strādāju Valodas centrā, vakaros pat negribējās televizoru ieslēgt: tāpat raibs gar acīm griežas! Koncentrēšanās uz valodas attīstības un politikas jautājumiem bija tik liela, ka vakarā pārņēma nogurums. Un kamēr ar vilcienu vēl aizbrauc uz mājām, līdz Pumpuriem…

Šobrīd es aizrautīgi lasu — un visu pēc kārtas. Man ir liela bibliotēka. Beidzot varu palasīt arī profesionālo literatūru, ko mani kolēģi šo desmit gadu laikā sarakstījuši.

Raksta autore: Ināra Mūrniece
Publicēts: 2004. g. 17. aprīlī
laikrakstā Latvijas Avīze