Vārdnīcas ir pieprasītas
Pēdējos gados uzziņu literatūras krājumus papildinājušas vairākas jaunas vārdnīcas, tostarp divas veltītas biznesa, divas — juridiskajiem terminiem, iznākušas arī četras jaunas svešvārdu vārdnīcas. Skolēniem apgāds “Zvaigzne ABC” izdevis īsu “Senvārdu vārdnīcu”, tāpat var izvēlēties starp vairākām sinonīmu vārdnīcām.
Kārtīgā grāmatveikalā vismaz pāris plauktus aizņem vārdnīcas — gan tulkojošās, gan skaidrojošās. Bet to cena, ja kāda šīs saimes pārstāve neatliekami vajadzīga, liek nodrebēt sirdij. Tādēļ tiek pārmeklēti antikvariāti un bibliotēku plaukti, pēdējā laikā — arī internets. Tomēr jāzina, kur un ko meklēt.
Kad latviešu valoda atguva valsts valodas statusu, steigšus vajadzēja aizpildīt robus terminoloģijā daudzās jomās, kurās pirms tam vairākus gadu desmitus dominēja krievu valoda vai kur termini vispār nebija vajadzīgi plānveida saimniekošanas apstākļos. Pēdējā laikā strauji augusi nepieciešamība pēc mūsdienīgiem terminiem celtniecības, militārajā, uzņēmējdarbības, juridiskajā, politehniskajā jomā, protams, arī informācijas tehnoloģijās un sakaru jomā. Atbilstoši tiek veidotas vārdnīcas. Latvijā ar to sagatavošanu un iespiešanu nodarbojas vairākas izdevniecības. Visplašāk un senāk — izdevniecība “Avots”, kuras izdevumi ir aptuveni trešā daļa no visām patlaban grāmatveikalos iegādājamām vairāk par pussimts ar latviešu valodu saistītajām vārdnīcām. Tulkojošo un skaidrojošo vārdnīcu jomā aktīvi darbojas arī “Zvaigzne ABC”, “Jumava”, “Norden AB” un “Jāņa sēta”. Tomēr jāatzīst, ka vārdnīcu veidošana ir ļoti laika un darba ietilpīgs process, tādēļ šīs literatūras arvien trūkst un nereti tiek izmantotas agrākos gados izdotas grāmatas.
Nemitīga attīstība
Vārdnīcu vēsture ir sena un to raduraksti — sarežģīti. Jau Mezopotāmijas bibliotēkā uz māla plāksnītēm tulkoja citu valodu vārdus, radot vissenāko zināmo tulkojošo vārdnīcu. Sengrieķu filozofs Hipijs bija pirmais, kas savas zināšanas sistematizēja rakstiski, jēdzienus izkārtojot alfabēta secībā. Viņam arī piedēvēta pirmās enciklopēdijas radīšana. Pirmo glosāriju jeb vārdu nozīmes skaidrotāju izveidoja romietis Jūlijs Polluks.
Latvijā vārdnīcu vēsture sākās 17. gadsimta 30. gados, kad savu vācu–latviešu vārdnīcu sastādīja Georgs Mancelis. Viņš tobrīd strādāja par profesoru Tērbatas (tagad Tartu) universitātē. 1638. gadā izdotajā vārdnīcā 207 lappusēs bija aptuveni 6000 vācu vārdu ar tulkojumu latviešu valodā, sniedzot to sinonīmus. Tai iznāca pielikumi, kuros Mancelis pētīja un aprakstīja latviešu valodas frazeoloģiju, kā arī sniedza desmit dzīvā latviešu valodā sarakstītus (visticamāk, dzīvē noklausītus) dialogus par saimnieciskām tēmām. Līdz ar to var teikt, ka Mancelis lika pamatu triju veidu vārdnīcām latviešu kultūrā — tulkojošajai, sinonīmu un frazeoloģijas vārdnīcai. Bet uz pirmā latvieša vārdnīcas veidotāja godu pretendē divi: latviešu izcelsmes katoļu mācītājs Georgs Elgers 1683. gadā izdeva poļu–latīņu–latviešu vārdnīcu ar 14 000 šķirkļiem, un Krišjānis Valdemārs, kurš ar sievas palīdzību izveidoja latviešu–krievu–vācu vārdnīcu.
Pirmo svešvārdu vārdnīcu, skolotāja un valodas pētnieka Jēkaba Dravnieka “Svešu vārdu grāmatu: grāmatniekiem un avīžu lasītājiem” izdeva 1886. gadā. Jāsaka, 19. gadsimta grāmatas tiešām kļūst ievērojami vieglāk saprotamas, ja, tās lasot, izmanto J. Dravnieka sastādīto vārdnīcu, kur sniegts daudzu mūsdienās reti izmantotu franču, grieķu, latīņu un itāļu vārdu un izteicienu skaidrojums.
Tādējādi var teikt, ka nesen iznākusī Intas Rozenvaldes “Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca” turpina tradīciju.
Vārdnīcas izķer
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (LAB), Rīgas Centrālajā bibliotēkā (RCB) vārdnīcas ir vispieprasītākā literatūra. LAB lasītavas pārzine Velga Kince:
— Visbiežāk prasa svešvārdu vārdnīcas. Tās mēs glabājam pa rokai, un tās arvien tiek izņemtas.
RCB pieaugušo literatūras nodaļas vadītāja Īrisa Arāja teiktajam pievienojas, jo tāda pati situācija ir arī LNB un RCB un, iespējams, daļēji pie tā vainojama mīlestība uz krustvārdu mīklu risināšanu.
— Popularitātes skalā tūliņ aiz svešvārdu vārdnīcām (tās pēdējā laikā iznākušas pavisam četras) ierindojas enciklopēdijas tipa konversācijas vārdnīca, — stāsta V. Kince.
Kaut gan sagatavota teju pirms simt gadiem (iznāca A. Gulbja apgādā 1927. — 1940. gadā), tā ir nemainīgi populāra. Priecē, ka kaut niecīga daļa vārdnīcas šķirkļu atrodama arī interneta portālā www.historia.lv.
Tāpat ļoti pieprasītas ir pedagoģijas, juridisko un citu terminu vārdnīcas. “Jumavas” antikvariātā tās pazūd, tikko parādījušās, un daļa lasītāju īpaši lūdzot padomju laikā izdotos sējumus — tajos esot mazāk kļūdu nekā pēdējos gados gatavotajās skaidrojošajās vārdnīcās. Arī V. Kince norāda, ka lasītāji vairāk paļaujas uz senajiem izdevumiem, sevišķi juridisko terminu jomā — uz rūpīgi nostrādāto Konversācijas vārdnīcu, kura, par laimi, izdota atkārtoti mūsdienās. Citas senās vārdnīcas, kurām nav atkārtota izdevuma, nolasītas skrandās. Tāds liktenis piemeklējis K. Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcu”.
Mūsdienīgu vārdnīcu trūkst!
Tā uzskata tulkotāja Silvija Brice, kurai vārdnīcas ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Viņasprāt, vissteidzamāk būtu nepieciešama jauna latviešu valodas vārdnīca, jo astoņdesmitajos gados izdotā ir neglābjami novecojusi un bijusi tāda jau izdošanas brīdī:
— Tās, ko sauc “latviešu valodas vārdnīcas”, ir nepilnīgas. Unikāla ir Mīlenbaha—Endzelīna vārdnīca.To vajadzētu izdot atkārtoti, taču būtu jāsagatavo arī jauna, ar vārdiem no dzīves un literatūras, nevis no vecām “Cīņām”. Citādi patlaban jaunāko var sameklēt divvalodu, nevis latviešu valodas vārdnīcās.
— Diemžēl vārdnīcu sagatavošana prasa daudz darba, kura veikšanai grūti atrast strādāt gribošus un zinošus autorus, — saka izdevniecības “Avots” vadītājs Jānis Leja. Turklāt izdot vārdnīcas nozīmē ieguldīt lielus līdzekļus ilgtermiņa projektā, jo atšķirībā no t. s. bestselleriem tās neizpērk vienā mirklī, skaidro Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača. Tādēļ Latviešu valodas vārdnīca, kas patlaban top izdevniecībā “Avots”, dienas gaismu ieraudzīs, labākajā gadījumā, nākamgad.
S. Brice uzskata, ka nepieciešama būtu arī jauna latviešu valodas žargona vārdnīca — jo nelielā 90. gadu vidū izdotā skolēnu valodas vārdnīciņa kļuvusi par bibliogrāfisku retumu vienā mirklī.
Modernie palīgi
Ja nezināt, kādas vārdnīcas ir iznākušas, labs palīgs ir bibliogrāfiskais izdevums “Latvijā izdotās latviešu valodas vārdnīcas (1900.— 1994. gadā)”, kurš glabājas bibliotēkās. Kopš 90. gadu vidus iznākušās vārdnīcas lielākoties var atrast veikalos, bet vispilnīgākais to saraksts meklējams mājas lapā www.janisroze.lv.
Pasaules tīmeklī var atrast gandrīz jebko, un pamazām internetā vieta rodas arī vārdnīcām latviešu valodā. Jau minētajā portālā www.historia.lv līdzās Konversācijas vārdnīcas druskām ir pāris šķirkļu no Enciklopēdiskās vārdnīcas, Latvju enciklopēdijas, Latvijas padomju enciklopēdijas, bet portālā www.letonika.lv ir vesels vārdnīcu saraksts: Janīnas Kursītes sastādītā Dzejas vārdnīca, Svešvārdu skaidrojošā vārdnīca, angļu, krievu un vācu tulkojošās vārdnīcas abos virzienos. Tāpat portālā ievietots gandrīz 150 000 terminu skaidrojums arheoloģijas, agronomijas, autotehnikas, bibliotēkzinātnes, botānikas, celtniecības, dabas aizsardzības, dzelzceļa un citās — pavisam 35 jomās. Tiesa, portāls tikai daļēji pieejams brīvai lietošanai. Ja ir pastāvīga nepieciešamība pēc ērtas datorvārdnīcas, to iespējams abonēt.
Autors: Linda Kusiņa
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 26. jūlijā