Vārdu atbrīvošana

Vārdu atbrīvošana ir tikai neliels turpinājums reiz aizsāktam stāstam par to, kā es izprotu un izjūtu vārdu dzīvi. Vārdu atbrīvošana ir kā labi novērojama un izbaudāma dabas parādība, ja vien tikai sakrīt nepieciešamās pazīmes — ja valodas iespējas saskan ar manām vajadzībām, ar manām vēlmēm, ar manu pieredzi.

Valodas iespēju un manu vajadzību saskaņa rada to redzamāko un vieglāk ieraugāmo vārdu atbrīvošanu — kad kāds sens vārds atgādina par sevi, jo ir radusies vajadzība pēc šāda, senatnē pašsaprotama un bieži lietota nosaukuma. Ieskatīsimies Rīgas Vēstīs (š.g. nr.4), tur lasāma ziņa, ka 1.jūnijā Rīgu apmeklējis Londonas lordmērs aldermanis Roberts Finčs. Kas ir aldermanis? Ko nozīmē šis vārds? Daudzi no mums, protams, zina šā vārda nozīmi, kāds nevar uzreiz precīzi atcerēties, cits šo seno aizgūto nosaukumu dzird pirmo reizi. Bet, lūk, viena īsa ziņu rakstiņa uzrakstīšanai vārds labi noderējis un uz mazu mazu mirklīti ticis izcelts no valodas pagātnes, atbrīvots no aizmirstības. Kāds no mums bija atcerējies par valodas vēsturē ieslēptām vārdu iespējām.

Atcerēties vārdus un atbrīvot tos no aizmirstības spilgti un spēcīgi piedzīvotā brīdī — kāds no mums šo emocionāli iekrāsoto vajadzību prot arī visspilgtāk un visspēcīgāk izteikt: “..es sapratu, ka esmu atkal atgriezies sapnī .. kur es vienmēr biju vēlējies būt, un pēkšņi vienlaikus atbrīvojās visi vārdi, kas jau šķita aizmirsušies…” Zinot slejas apjomu, pilnāku tekstu un citētā autora vārdu un uzvārdu (te tikai iniciāļi — U.T.) aicinu meklēt žurnālā Rīgas Laiks (2004/augusts) Redaktora dienasgrāmatā.

Vārdu atbrīvošana — tieši tā es vēlos izteikties par tiem brīžiem, kad redzu, kā saskan runātāja vai rakstītāja vēlmes un valodas iespējas izteikties citādi.

Kad jaundarināts vārds šķiet kā valodas senatnei atsavināts. Piemēram, Dzintara Soduma pazemis svešā metro vietā. Nu kur vēl veiksmīgāk! Kad jaundarināts vārds it kā atraisa vēl pilnībā neizmantotās regulāro, tipveidā darināmo vārdrindu. Piemēram, Teklas Šaiteres nelaimītis par nežēlīgi pamesto suņuku. Nu kur vēl sirsnīgāk! Kad rakstītāja, runātāja vēlme atbrīvo jaunu vārdformu veidošanas iespējas neatvasinātu darbības vārdu veidā Piemēram, Agneses Gailes es bažos es bažījos vietā. Nu kur vēl veiksmīgāk! It īpaši tāpēc, ka pastāv uzskats — pirmatnīgo darbības vārdu krājuma papildināšanas iespējas ir tikpat kā izsmeltas.

Vārds top brīvs, tiek izcelts no aizmirstības, kļūst atkal pazīstams, kad valodas iespējas saskan ar manu pieredzi par vārdu dzīvi valodā, kad es šo savu pieredzi samēroju ar to, ko pieredzējuši citi, kā citi uztver šo viegli pamanāmo, bet prātu saistošo parādību valodā — vārdu atbrīvošanu. Es uzšķiru Dzintara Soduma tekstu: “Janvārī gaiss pūš tik mīlīgs kā Stokholmā ap martu.” Mūsdienu valodas izpratnē tā kā aplami par gaisu uzrakstīts. Drošāk un pat ar prieku var pakavēties pie šā vārdu savienojuma gaiss pūš, ja uz mazu brīdi ieskatāmies vārda nozīmes sākotnē, kad pirms daudziem gadsimtiem notika, ja tā var teikt, vārdu laiks, gaiss un vējš nozīmju brīvlaišana un lietojuma brālīga sadalīšana. Matīsa Stobes teksts no XVIII gs. par to jauki liecina: “Vējš tapēc cits nekas nevaid, kā no vienas vietas uz otru pagrūsts gaiss.” Un Dzintars Sodums mūs nerimtīgi provocē saskatīt, sajust, pat it kā sataustīt vārdos ieslēpto enerģiju.

Vai atkal tikai par tiem valodā atrodamiem prieka brīžiem? — dzirdu jautajām. Protams, nē. Valodā iemītošā enerģija ir divdabīga. Izteiksmes veiksmi bieži aizēno izteikšanās kļūmes. Vārdu radīšanas vieglums iet roku rokā ar vārdu rašanās sāpēm. Es satrūkstos, kad dzirdu: “Izvēlies tikai vadošās melodijas!” Es saraujos, kad uz tramvaja košajiem sāniem redzu: “Mīlestība no pirmās karotes.” Es esmu neizpratnē, kad lasu par riekstiņu, nieciņu, sīklietiņu izcelsmes valstīm. Bet es nomierinos un meklēju atbildi, kāpēc vārdu atbrīvošana notiek arī tā. Un par to citā reizē.

Autors: Maija Baltiņa, valodniece
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. gada 16. augustā