Vārdu paņemšana

Vārdu paņemšana? Jā, tā varētu būt, ja vārdu paņemšanu mēs mēģinātu salīdzināt ar vārdu uzticības iegūšanu. Bet vai maz tā var — paņemt vārdu? Ja arī šāds vārdu savienojums — vārdu paņemšana — dzirdēts un lietots, tad nu ļoti reti. Lai būtu vēl skaidrāk un uzskatāmāk, varbūt vārdu paņemšanu salīdzināt, piemēram, ar to, kā var uz brīdi paņemt un pabužināt kaķi, protams, ja zvēriņš ir tam noskaņots. Vai mazu bērnu, kuru arī var iecelt klēpī, pamīļot un pēc brīža atkal palaist lejā?

Īsie sirsnības brīži ir tikai saistīgas cilpiņas, saistīgi āķīši, ar ko tiek tālāk stiprināts un veidots lielais un nebeidzamais tuvības lauks ar dzīvām radībām, ar tuvām būtnēm. Cilvēks to var un arī spēj. Bet kā tuvības lauks starp vārdu un cilvēku veidojas nepārredzamajā un neparedzamajā valodas pasaulē? Arī tur ir nepieciešami kādi īpaši mezgliņi, ar ko nostiprināt paņemtos vārdus, kādas īpašas actiņas, caur kurām es varu un spēju vērt tuvības pavedienus starp sevi un paņemto vārdu.

Un, lūk! Šķiet, esmu uztaustījusi, esmu uz pēdām vārdiem, ar kuriem esmu sevi saistījusi, domājot par to, kā tas ir — paņemt vārdu — padarīt to par savu, tad padarīt to redzamu rakstu formā un uz beidzot padarīt to zināmu arī citiem. Tie ir — varēt un spēt. Es varu paņemt vārdu, es spēju paņemt vārdu. Tikai tūlīt nāk arī apjausma, ka vārdu paņemšana kā varēšana un vārdu paņemšana kā spēja ir vienlaikus gan savstarpēji cieši saistītas un savītas valodiskas parādības, gan arī atšķirīgas vārdiskas mistērijas.

Vispirms par varēšanu. Par to, kā mēs varam tikt pie vārdu paņemšanas. Sākšu ar vienkāršu piemēru no kāda jaunatnes žurnāla, kura sadaļā 10 jautājumu maksliniekam Vilipsonam tiek jautāts: kā tad tā — viņš sava uzvārda rakstībā lieto patskani o ar garumzīmi — VilipsŽns. Un mākslinieks atbild, ka viņa uzvārds ir VilipsŽns, tāpēc viņš arī sava uzvārda rakstībai izvēlējies garo patskani Ž. Un māksliniekam nav nekādu sķēršļu, kas kavētu viņa vēlmi rakstīt savu uzvārdu tā, kā to izrunā. Viņš to var uzrakstīt — nav vairs nekādu poligrāfisku šķēršļu, iespiestajos tekstos tiek respektēts rakstītāja izvēlētais veids izrunāto vārdu atveidē rakstu formā. Un viņš var kļūt par paraugu citiem, kuri, lasīdami šo tekstu, apjauš, ka arī viņus ir nodarbinājuši līdzīgi jautājumi un ka viņi arī varētu rīkoties līdzīgi rakstot vārdus, kuros iemīt šī nesaderība starp vārda runāto formu un pieņemto rakstības variantu. Cilvēks var sekot paraugam, kas viņam šķiet loģisks, pieņemams un saprātīgs. Viņu neattur pastāvošie pareizrakstības noteikumi.

Gluži pretēji — apjauzdams, ka var tā — atbilstīgi uzvārda izrunātai veidot jaunu uzvārda rakstības variantu — cilvēks (un konkrētajā gadījumā — mākslinieks) nāk pie apjausmas, ka, mainot vienas mazas rakstu zīmītes grafisko tēlu, viņš var paplašināt vārda valodisko saturu, paspilgtināt vārda valodisko nokrāsu, darīt spēcīgāku vārda valodisko enerģiju. Viņa, mākslinieka, rokās ir tā varēšana paņemt tradicionālu, pierastu lietu vai kustību, nolikt vai apstādināt to citā skatāmā leņķī un ļaut ieraudzīt jau esošo gaismu un ēnu jaunās spēles. Ja tā var valodas pasaulē, tad vārdu paņemšana izdodas. Un es nevaru pretoties, nepateikusi, ka, šķiet, kas pievilcīgs un kārdinošs pavīd šādos vēl nepierastos vārdu paņemšanas piemēros. Tas ir tad, kad cilvēks spēj parādīt savu radošo varēšanu, kā paņemt vārdu un iegūt vārda uzticību. Bieži vien tas ir dziļi personisks sakars starp vārdu un cilvēku, pat intīms tuvības veids, kas apkārtējo vairākumam var likties (un bieži vien tīri pamatoti) nepamatots, pārsteidzīgs, maldinošs, pat iedibināto valodas kārtību ārdošs.

Citādi ir tad, kad šis princips vai paņēmiens — varēt paņemt vārdu — tiek pakļauts veikalnieciskam nolūkam un tiek mērķtiecīgi tiražēts, izplatīts un padarīts par tādu, ar kuru tu, cilvēks, agrāk vai vēlāk saskaries un tiec tam pakļauts. Veikalnieciskā varēšana ņem palīgā valodiskās spējas līdzekļus un paņēmienus, un mans palīgā sauciens pēc valodiskās tīrības vispirms apsmok, tad pieklust un visbeidzot pazūd kā nebijis. Piemēru? Nav acīs krītošāka piemēra par kādu lidojumu, ko nemitīgi TV, uz reklāmstabiem, pastkastītēs piedāvā kāda tirgus lieluzņēmums. Kamēr tu šā lidojuma nosaukumu izrunāsi, tevi nepieķers, ja kļūdīsies, bet, kolīdz radīsies nepieciešamība uzrakstīt lieluzņēmuma MAXIMA piedāvāto lidojumu, tev jāatceras, ka te nu nebūs nekāda valodiska sakara ar atvasinājumu no īpašības vārda “maksimāls, bet tikai un vienīgi no tirgus diktēta veidojuma — maximāls”, maximāls lidojums. Un neko nelīdzēs tava izpratne un biklās iebildes par bīstamās miglas zonām mūsdienu rakstu valodā. Visam pāri tirgus zīmes MAXIMA diktēts valodisks nosacījums.

Vārdu paņemšana tirgus vajadzībām ir varējusi parādīties, ir notikusi un kļūst par paraugu citām tirgus zīmēm. Jā, tirgus zīmēm, ne vārdiem.

Bet ko darīt? Neslēgt uzticības līgumus ar tirgus diktētiem vārdiskiem veidojumiem, kad jūti, ka vārdu paņemšana nav notikusi, lai valodu kuplinātu nokrāsās košāku, kad nemaldīgi ir redzams, ka tirgus diktēto iespēju dēļ tiek deldēta valodai piemītošā enerģija, spēks un pievilcība.

Autore: Maija Baltiņa, valodniece
Publicēts: laikrakstā Diena 2004. gada 6. novembrī