Vārdu pievilināšana

Vārdu pievilināšana var arī neizdoties. Un tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau tāpēc, ka pie vārdu pievilināšanas cilvēks ķeras klāt, dažādu motīvu vadīts. Un, ja vien izdodas notvert tos mirkļus valodā, kad vārds tiek pievilināts, tad ātri vien nāk gaismā vārdu pievilināšanas nolūki un atklājas — cik saturiski dažādi tie ir.

Tie vieni vārdu pievilināšanas motīvi ir gandrīz tādi paši kā zvērus, putnus un citas dzīvas radības ķerot — pievilināt, notvert un sagūstīt. Ja zvērs daudzkārt grūti dodas rokā tāpēc, ka ir viltīgāks par tvarstītāju, tad ar vārdu viss šķiet vienkāršāk un vieglāk — tik bezviltīgs un pat šķietami bezpalīdzīgs ir guvums. Taču tas tā šķiet tikai pirmajos vārda sagūstīšanas mirkļos. Jau nākamajā brīdī vārds ir prom un pagalam, ja tam paredzēta dzīve sprostā. Vārda pievilināšana tad nav notikusi.

Tie otri vārdu pievilināšanas nolūki ir cildenāki — rīkoties tā kā skaņu pasaulē. Pievilināt, notvert skaņu, pārvērst to vārdā un tad palaist brīvībā. Īsāk sakot — pievilināt, bet lai atbrīvotu. Un arī te rodas savi grūtumi. Tas pa spēkam tikai tam, kam zināms, kā vienlaikus notvert skaņu un vārdu — kā pievilināt skaņu, kā izvilināt no tās vārdu un kā šo guvumu palaist vaļā tā, lai tas nonāk valodā skanīgs un tīkams, tīkams un gaidīts.

Ir vēl arī citi nodomi pie vārdu vilināšanas. Tie ir tie — kā jau pie cilvēkiem. Pievilināt vārdu tā, lai dabūtu to sev. Vienkārši un skaidri — sev.

Vārdu pievilināšana ir smalka matērija arī tāpēc, ka pats vārds pievilināšana ir ciets rieksts baltu valodu vārdu etimoloģiskajā kartē. Vārda nozīmes kodoliņš ir sašķēlies tālos aizlaikos, un tā kodola daļiņa, kura glabā nojausmu par pamatvārda vilt konkrēto nozīmi “griezt” (griež asti riņķī kā kaķis), mūsdienu valodā dzīvīgus asnus vairs nedzen. Mūsdienu valodā vairāk un spēcīgāk sakuplojušās atvases ap vārda vilt nozīmi “piemānīt”. Un cilvēks, savu grēcīgo dziņu dīdīts, dažkārt sadomā piemānīt valodu. Pievilināt kādu vārdu, lai piemānītu valodu. Tāds nu cilvēks ir. Un tādi ir cilvēka savādie sakari ar valodu. Taču par to šoreiz vairāk netiks turpināts.

Turpinājumā par to īpašo spēju, kā pievilināt vārdu, lai to palaistu brīvībā. Labi tas izdodas tam, kas dzird vārdu, kam vārds jau skan, kad vārds ir daļa no dzīvās runātās valodas. Un te vietā reiz piedzīvotais un no manis jau dzirdētais stāsts par ekskursiju vadītāju Dundagas pilī. Meitenīte, pēc skata tāda pati kā citas viņas vienaudzes — īss, mazs bruncītis, vēl īsāks un mazāks topiņš. Bet valoda, vārdu virknējumi un vārdu skanējums! Kā jau īstenai kurzemniecei: “Te tā diženi skan,” — stāstot par pili. “Mums tas diži izdodas,” — stāstot par dundadznieku gaitām. Tas tad arī piemērs par pievilinātiem un dzīvajā valodā, jaunas meitenes valodā un viņas lingvistiskajā pašapziņā saglabātiem novada vārdiem dižs, dižens, diženi, kuri valodā jau ir un kurus var palaist brīvībā. Lai citi dzird, sadzird un par jaunu pievilina pie citiem vārdiem, vārdu lietojumiem. Piemērs? Piemēri ir vairāki. Šoreiz izvēlēšos vienu no pašiem jaunākajiem, kas parādījies, ja varētu teikt, kā pēc labi zināmās pasaku zivs pavēles un lūguma. Ieva Zībārte apskatā par 2003.gada arhitektūras gada balvām, uzvarētājiem un viņu veikumiem, aprakstot uzceltu iepirkšanās celtni, iztikusi bez zināmajiem tirdzniecības centrs, lielveikals. Viņa izvēlējusies jaunu saliktu lietvārdu — dižveikals. Skan labi izsakot, skan labi izlasot. Un netiek nodarīts pāri jau agrāk veiksmīgi darinātajam lielveikals, un paliek valodā vieta arī saturiski ietilpīgajam vārdu salikumam tirdzniecības centrs. Vienkārši atrasta vēl viena vārdiska iespēja, kā rakstīt, runāt, ja piemīt spēja pievilināt vārdu. Ievai Zībārtei tas izdevies tā viegli, kā rotaļājoties ar vārdiem, kā kārdinot.

Iespējams, ka daudzkārt veiksmīga vārdu pievilināšana sākas un iet roku rokā ar vārdu kārdināšanu. Bet par to citā reizē un citā stāstiņā.

Autors: Maija Baltiņa, valodniece
Publicēts laikrakstā Diena