Vārdu spēcināšana

Vārdu spēcināšana. Kā tas domāts, par to būs pašās beigās. Vispirms jāatgriežas pie iepriekšējā stāstiņā minētās tautasdziesmas un teksta fragmenta no nesen iznākuša tulkojuma. Lūk, tautasdziesmas teksts: “Ko, bitīte, tu dziedāji/ Tev bij maza dvēselīte”. Kādēļ šī divrinde? Ne tādēļ, lai apcerētu, kā ar pamazināmiem vārdiem panāk smalko teksta zīmējumu. Šoreiz par ko citu — par senās valodas tiešumu, kas, laikam ritot, zem pamazināmo vārdu pārklājuma tapis tikko jaušams. Kas mani zina, zina arī to, kā to rādīšu. Uzšķirsim senu tekstu un lasīsim, kā tas bijis valodā, kad tautasdziesma patiesi ir bijusi dzīvas runātas valodas daļa. Vārds dvēsele nozīmē elpa. Un ja elpa, tad arī dvaša, un ja dvaša, tad turpat arī darbības vārds dvest. Visa vārdvirkne rokā — dvest, dvaša, dvēsele. Tā ir vārda sākotne. Vienkārša, skaidra.

Otra minētā teksta vieta bija: “..kad dvaša atduras pret ķermeņa mazo atverīšu malām…” Teksts ņemts no divu jaunu talantīgu tulkotāju Agneses Gailes un Aijas van Hofas neparastā veikuma Hipokratiskie raksti, kas tūlīt pēc iznākšanas tika atzīts un novērtēts kā viens no 2003.gada kvalitatīvajien un pārsteidzošajiem mākslas faktiem. Sena teksta tulkojums, darbs par senu valodu, darbs pie senas valodas pārradīšanas mūsdienās baudāmā tekstā kā atzīts un pārsteidzošs mākslas fakts. Tas priecē un arī spēcina, kad diendienā jādomā par latviešu valodas šīsdienas likstām un rītdienas raizēm.

Kas tad mani savaldzināja šajā tekstā? Senie teksti — vai tā tautasdziesma vai sengrieķu ārsta piezīmes, vai Vecās Derības notikumu atstāsts — man atklāj cilvēka izpratni par sevi vārdos, kuri tik tikko kā radīti, kuri tik tikko ieguvuši izteiksmes spēju un spēku. Kad vārds vēl ir kā viegla dvesma. Viena pati vārdu ligzdiņa — dvest, dvaša, dvēsele — bet cik vārdisku tēlu no tās iespējams izcelt.

Teksts ir pārsteidzošs. Gandrīz neatrast vispārzināmus grieķu cilmes terminus. Nav anēmija, ir it kā naivs šīs kaites apraksts: “..kad asiņu nepaliek nemaz”. Nav poras, ir jau minētā teksta vieta par ķermeņa mazajām atverītēm. Nav spazmas, ir raustīšanas. Nav jēdziena slimības krīze, ir slimības izšķiršanās. Tulkotājas seko savam izvēlētam principam: “Cik vien iespējams, esam centušās izvairīties no terminu saprašanas mūsdienu medicīnas ietvaros un sekojušas sengrieķu vārdu burtiskai nozīmei.”

Lūk, daži piemēri, kā tulkotājām, gluži kā senu gleznojumu atjaunošanas laikā, izdevies atklāt iespējamo sākotnējo vārdu zīmējumu par cilvēka kaitēm, neveselībām, sāpju sajūtām: “…kad kāds šķidrums iztek ārā no ķermeņa…”, “..kad asinis no ķermeņa tālākajien galiem palēkdamās metas uz cilvēka iekšām..”, “..drebināšanās stiprums ir atkarīgs no tā, cik daudz un cik stipri ir vēji, kas drāžas cauri ķermenim”. Naivi un tieši. Vietām arī naivi un skarbi — smirdoņa un vēmekļi, dilšana un dēdēšana.

Tas ir tas pats princips — tulkot tā, lai teksts būtu saistošs lasot mūsdienās, bet lai nepazustu senās valodas tiešums — kas tik būtisks kāda cita kultūrteksta tulkojumā — Bībeles jaunajā tulkojumā.

Ja tautasdziesma ir kā tāda labi zināma, tikai vietām piemirsta celīte uz vārda sākotni, tad sena teksta jauns tulkojums, sena teksta atkārtots tulkojums, ir tas celiņš, pa kuru ejot jāspēj apjaust vārda nenodeldētā nozīme, nenodilušais lietojums. Agnesei un Aijai tas pa spēkam.

Lai arī kā es te esmu apņemta ar jauno tulkotāju cildināšanu, es sadzirdu tā kā vieglu piesitienu, tā kā uzjautājumu — jā, bet ko tad tāds sena teksta tulkojums īsti dod mūsdienu valodai? Lasīsim tekstā: “Laiks visām lietām dod spēku, lai tās varētu sasniegt pilnību.” Pārveidosim to: “Laiks vārdiem dod spēku, lai valoda varētu sasniegt pilnību.”

Tas tad arī ir stāstiņš par vārdu spēcināšanu.

Autors: Maija Baltiņa, valodniece
Publicēts laikrakstā Diena otrdien, 2004. gada 24. februārī