Vispirms dzimtā, tad svešvaloda

Par tulku un tulkotāju sagatavošanu, viņu iespējām darba tirgū un dzimtās valodas attiecībām ar svešvalodām stāsta Ventspils augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes dekāns, asociētais profesors salīdzināmajā un sastādāmajā valodniecībā, Latvijas Tulku un tulkotāju asociācijas priekšsēdētājs, Valsts valodas komisijas un Latviešu valodas fonda padomes loceklis JĀNIS SĪLIS.

– Kādus speciālistus sagatavo jūsu fakultātē un ko jaunu varēs apgūt tieši ar šo mācību gadu?

– Fakultātē sagatavojam gan mutiskos (tulkus), gan rakstiskos tulkošanas speciālistus (tulkotājus). Kopš fakultātes dibināšanas 1997. gadā līdz šim laikam īstenojam divas studiju programmas, kuras 1999. gada decembrī akreditēja uz sešiem gadiem. Viena ir profesionālo studiju programma “Tulkošana angļu – krievu – latviešu valodā”, otra: “Tulkošana vācu – krievu – latviešu valodā”. Sākot no šā gada februāra, būs trīs jaunas studiju programmas. Vispirms jaunajās profesionālā bakalaura un maģistra programmās angļu variantā varēs izvēlēties kā otro vācu vai krievu valodu. Savukārt vācu programmā izvēle būs starp angļu un krievu valodu. Līdz šim tā nebija un krievu valoda mūsu programmās bija obligāta. Taču to būs iespēja mācīties arī turpmāk, jo ne jau visi tulkošanas speciālisti aiziet uz Eiropas Savienību un arī Austrumos nav tuksnesis.

Patlaban skolojam divās profesijās – tulks un tulkotājs –, bet, sākot ar 2005. gada februāri, papildus būs iespēja iegūt bakalaura grādu. Tie, kuri tagad mācās pirmajā un otrajā kursā, 2006. gadā beigs ne tikai kā profesionāli tulki un tulkotāji, bet arī kā bakalauri.

Nupat, 10. jūnijā, licencēja maģistra studiju programmu “Tulkošana un terminoloģija” (nepilna laika neklātienē). Tajā varēs mācīties tie, kas dzīvo un strādā ne vien citur Latvijā, bet arī ārvalstīs, jo studijas notiks arī elektroniskajā vidē. Šajā programmā apgūst tikai rakstisko tulkošanu un pamatā, kā prasa Eiropa, no svešvalodas – angļu, vācu vai franču – uz latviešu valodu. Lai varētu strādāt ES institūcijās, maģistranti varēs izvēlēties arī tulkošanu no divām “lielajām” Eiropas valodām. Tā kā pēc likuma jaunu programmu drīkst īstenot piecus mēnešus pēc tās licencēšanas, manis minētajā sāksim mācīt 2005. gada februārī. Janvārī šīs specialitātes interesentiem būs iestājpārbaudījumi. Tāpat kā universitātē mums ir problēmas ar frančiem, jo šīs valodas pratēju Latvijā nav daudz.

– Ja jums jautātu – kādēļ ir vērts mācīties jūsu fakultātē par tulku vai tulkotāju?

– Mutiski tulkojot, ir iespēja tikties ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Pats no savas profesionālās darba pieredzes atceros, kā mēs ar Gunti Ulmani pusdienojām kopā ar Dānijas karalieni un troņprinci Lielajā pils zālē. Es, protams, tulkoju, bet saruna bija, jāteic, gandrīz zem četrām acīm. Man nācies tulkot premjeriem un citiem valstsvīriem. Arī tulkotāji nesēž uz vietas, bet darba lietas viņus aizved uz dažādām zemēm. Tā kā tulkot nākas ļoti daudzās sfērās, ikreiz apgūsti ko jaunu, dzīve ik pa mirklim met izaicinājumu.

Šī profesija ir universāls tramplīns, no kā atsperties lēcienam uz daudzām citām. Mans jaunākais dēls, piemēram, arī mūsu fakultātes absolvents, Ventspils Brīvostas valdē bija mārketinga speciālists. Mūsu absolvents, kurš strādā Muitas pārvaldē, jau kļuvis par šīs jomas speciālistu. Varbūt nevari kļūt par matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi, ārstu, bet visas humanitārās un sociālās zinātnes tev ir atvērtas. Mūsu programmās tulkiem māca arī ekonomiskos priekšmetus – uzņēmējdarbību, finanšu pamatus, biznesa organizāciju tipus, specializētajos kursos neapgūst vienkārši tikai tulkošanu, bet arī makroekonomiku, transportu, loģistiku, vidi, daiļliteratūru. Divi pērngada beidzēji strādā Saeimas tulkošanas birojā, viens Valsts kancelejā, darbs atrasts arī ārvalstu vēstniecībās, Tulkošanas un terminoloģijas centrā, lielo pilsētu domēs.

Nupat vairāki mūsu absolventi izturējuši Briseles tulku eksāmenu, kā arī Eiropas Komisijas tulkotāju asistentu konkursu un drīzumā dosies darbā uz Eiropas Savienības “sirdi”. Tā kā esam Eiropas Savienības valsts, faktiski jebkurā lielā uzņēmumā, kam ir sakari ar ārzemēm, nepieciešams tulkošanas speciālists. Tāds vajadzīgs katrā pagastā, jo arī tur cilvēki raksta projektus Eiropas Savienības institūcijām. Mūsējie par darba trūkumu nesūdzas. Gluži otrādi, viņu kvalifikācija aizved viņus tālu aiz tulkošanas robežām. Pasaulē tā ir pierasta lieta. Kad augstskola tikko dibinājās, bijām pieredzes apmaiņā Somijā, Savonlinnas tulkošanas institūtā. Tur mums teica: ja divdesmit pieci procenti no jūsu absolventiem strādās specialitātē, tas ir ideāls. Jo ar mūsu iegūto izglītību iespējas ir ļoti plašas un mūsu absolventi ir elastīgi un konkurētspējīgi daudzās nozarēs.

– Tad jau laikam konkurss iestājoties ir pietiekams un neviens nav aiz matiem augstskolā iekšā vilktin jāvelk?

– Angļu valodas programmā pērn bija pieteikušies 3,95 pretendenti uz vienu vietu, šogad – 5,45. Vāciešu programmā pērn pretendēja – 4,1 uz vienu vietu, šogad – 5,4. Tātad interese ir augusi. Patlaban fakultātē ir 220 studenti. Katru gadu no jauna angļos uzņemam – 20 jauniešus budžeta grupā, 16 – par maksu, vāciešos – 9 budžeta grupā un 11 par maksu. Tas gan ir dārgi – mūsu studijas gadā maksā 820 latus. Pērn bija pēdējais gads, kad vēl rīkojām iestājeksāmenus. Šogad konstatējām, ka centralizēto eskāmenu rezultāti adekvāti atsoguļo nākamo studentu noderīgumu tulkošanas speciālistu darbam, uzņēmām pēc šo eksāmenu rezultātiem latviešu valodā un angļu vai vācu valodā. No tiem, kuri tika 20 budžeta vietās, vājākajiem vidējā atzīme bija 8,6.

Pirmkārt tulkam perfekti jāzina dzimtā un svešvalodas. Runājot par citām iemaņām – jāpiemīt spējai domāt ātri, jo sekunžu laikā jāizšķiras par kādu no vārdu variantiem, kas galvā pavīd. Un te ir svarīgi arī tas, cik bagāta un pilnasinīga ir tava latviešu valoda, jo bieži vien tulkojot visu izšķir nianses un pat zemteksti. Pakāpeniskajā tulkošanā ļoti svarīga ir atmiņa. Piemēram, konferences režīmā referents runā no piecām līdz septiņām minūtēm bez pārtraukuma, tulks stāv blakus un pieraksta. Arī pieraksta tehnika jāizstrādā un jāizslīpē. Sinhronajam tulkam vienlaikus smadzenēs jāveic vairākas darbības. Vispirms jāuztver teiktais avotvalodā (tā, no kuras tulko), tad jāpārveido galvā mērķvalodā (tā, uz kuru tulko), jāpaspēj pārtulkoto pateikt un galvā jādzird jau nākamais teikums svešvalodā. Kādreiz joko, ka tā esot gluži vai šizofrēniska situācija. Ne velti sinhronā tulka slodzi pielīdzina kaujas pilota spriedzei. Bet augsts stresa līmenis – tā šajā profesijā ir norma. Tāpēc mums ir izveidotas speciālās klases praktiskām nodarbībām.

Šogad pirmo reizi nācām pretim reflektantiem tādējādi, ka rīkojām bezmaksas ievadstudiju kursus interesentiem no visas Latvijas. Tādi notiks arī šajā mācību gadā no janvāra līdz aprīļa beigām ik nedēļu sestdienās. Palīdzam sagatavoties arī centralizētajiem eksāmeniem. Un, protams, mūsu studiju programmām. Tiem, kuri bija sekmīgi šo kursu nobeigumu pārbaudījumos, uzņemšanas konkursā pieskaitījām vēl vienu ballīti klāt. Nu jau sešus gadus rīkojam arī Latvijas jauno tulku un tulkotāju konkursu, kurā piedalās vidusskolu pēdējo klašu jaunieši.

– Bet dzirdēts, ka Latvijai Eiropas Savienības instancēs ir problēmas ar tulkiem un tulkotājiem. Turklāt pretendentiem uz šīm vietām esot bijušas problēmas tieši ar latviešu valodu. Vai šis akmens nav metams arī jūsu fakultātes dārziņā?

– Patiesībā grūtību iemesli ir citi. Trūkst uzskatāmas informācijas par ES tulkošanas pārbaudījumiem, piemēram, konkursā uz tulkotāju asistentu vietām. Es pats biju viens no tiem pieciem Latvijas speciālistiem, kas Briselē laboja latviskos tulkojumus. Konstatēju, ka no mūsu valsts uz šo tulkotāju konkursu bija pieteikušies vai visi, kam nebija slinkums. Labodams atklāju, ka konkursantu vidējais līmenis ir zemāks nekā mūsu augstskolas studentiem. Tulku asistentu vietu pretendentiem divās stundās ar vārdnīcas palīdzību četrdesmit piecu rindiņu garš teksts bija jāpārtulko no svešvalodas uz latviešu. Deviņi no četrdesmit četriem cilvēkiem divās stundās nebija tikuši pat līdz pusei, un arī iztulkotā daļa labotājus šokēja. Šķita, ka piedalījās tādi, kuri gadu padzīvojuši ārzemēs, tulkojuši tikai ģimenēs un domāja – bet kāpēc nepamēģināt? Man bija jāsaskaras ar elementārām sintakses kļūdām, palīgteikumi un divdabja teicieni nebija atdalīti ar komatiem, galotnēs nepareizi lietota pavēles un īstenības izteiksme un tā joprojām. Angļu valodas ietekmē pēkšņi bija uzradušies lielie burti vārdiem, kurus latviešu valodā sāk ar mazajiem. Starp citu, lielie burti reizēm ir klupšanas akmens arī vidusskolu beidzējiem. Zinu no savas pieredzes, ka angļu valoda šajā ziņā, ātrumā rakstot, mudina uz misēkli.

Taču šai it kā satraucošajai situācijai ir vienkāršs izskaidrojums, no kura izriet, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Ir tāda Eiropas Komisijas rakstiskās tulkošanas ģenerāldirektorāta pārstāvniecība Latvijā, kuru vada Konrāds Fūrmans. Viņš arī organizēja konkursu šeit Latvijā. Kad viņš bija ieradies pie mums, viņš no Briseles saņēma uzdevumu burtiski divu nedēļu laikā šādu konkursu noorganizēt. Informācija par to bija izlasāma gan Eiropas Komisijas mājas lapā, gan atrodama sludinājumos avīzē. Bet pieļauju, ka daudzi no mūsu absolventiem to varbūt pat nebija pamanījuši un pieteicās cilvēki bez attiecīgas izglītības. Bet šim it kā vilinošajam piedāvājumam – strādāt Briselē – ir arī otra puse. Uz Eiropu var iet strādāt tikai brīvs cilvēks, kuram šeit vēl nav ģimenes, mājas, labi atalgota darba. Būtībā tas ir piedāvājums jauniem, izglītotiem cilvēkiem zem trīsdesmit.

Bet problēma tiešām pastāv. Kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā, Latvijai tāpat kā citām valstīm būs jāiztulko 2,5 miljoni lappušu gadā. Ja tulkotāja tradicionālā norma ir astoņas lappuses dienā, tad varat izrēķināt paši, cik milzīga šo speciālistu armija mums varētu būt vajadzīga. Francijai, Vācijai, Spānijai no sava milzīgā iedzīvotāju skaita, protams, krietni vieglāk izvēlēties labus tulkus un tulkotājus pietiekamā daudzumā nekā mazajai Latvijai un Igaunijai. Vēl 2002. gadā, kad ārlietu ministrs bija Indulis Bērziņš, apspriedē teicu, ka te ir vajadzīga valstiski koordinēta politika. Pie apaļā galda ir jāapsēžas visām ieinteresētajām pusēm – Ārlietu ministrijai, Izglītības ministrijai, Eiropas institūcijām Latvijā un augstskolām, kuras gatavo tulkus un tulkotājus. Jāsanāk kopā un jāizspriež, kā rīkoties, kur un kā sagatavot pietiekamu daudzumu tulku un tulkotāju. Līdz šim tas diemžēl nav noticis.

***

JĀNIS SĪLIS: – Labam tulkotājam perfekti jāzina vispirms dzimtā valoda. To arī savās studijprogrammās esam ņēmuši vērā. Mācām latviešu valodas stilistiku un kultūru, arī valodas kultūrvidi kā izvēles priekšmetu. Mācībspēku vidū ir tādi līderi savā jomā kā ZA Latviešu valodas institūtā ilgus gadus nostrādājušais asociētais profesors Juris Baldunčiks, latviešu valodas stilistiku lasa asociētā profesore Maija Baltiņa. Mana pieredze rāda, ka vidusskolās latviešu literāro valodu, ja runājam par sacerējumiem un esejām, kopumā iemāca labi. Taču vidusskolu beidzējiem pietrūkst lietišķās latviešu valodas. Runa ir par dokumentu valodu – kā tu raksti iesniegumu, paskaidrojumu, pieteikuma, darba vēstuli. Te jūtama neprasme.

Autors: Vita Krauja
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 23. augustā