Raksti

Žargonvārdi ir kā dadži

Ikdienas sarunā lietotais vārdu krājums ir atkarīgs no cilvēka izglītības, dzīves pieredzes, sociālās vides un izpratnes par vērtībām. Žargonismi ir tā kopīgā, skolēnu sarunvalodai raksturīgā iezīme, kas vienlaikus to atšķir no citu sociālo slāņu runas.

Jau daudzus gadus mūsu skolā vidusskolēni raksta zinātniski pētnieciskos darbus. Kad arī man kā 10. klases skolniecei vajadzēja izvēlēties tematu, ilgi nevarēju izšķirties, ko pētīt. Tad sapratu, ka ar pētījuma priekšmetu sastopos ik dienas. Tā ir skolēnu valoda.

Tieši skolas gados notiek jaunu valodu apgūšana, kas paplašina ikviena leksiku un veicina jaunu vārdu pārņemšanu. Taču, citas valodas vārdus pārveidojot, tie tiek sakropļoti, un tā veidojas žargonismi. Tā kā jaunieši visātrāk un visnekritiskāk pieņem dažādus jauninājumus, skolā ikdienas runā žargonismi ir bieži sastopami.

Vēsturiski žargonismi vienmēr ir bijuši latviešu leksikas sastāvdaļa. Žargons un tā leksika nav pašas valodas attīstības rezultāts, bet ir nevalodisku apstākļu veidota mākslīga sazināšanās sistēma, piemēram, senatnē tirgotājiem, arī zagļiem, krāpniekiem, lai pārējie nevarētu saprast runāto. Pēc šā modeļa ir radušies arī žargonismi latviešu valodā, piemēram, kārkluvāciešu, amatnieku, ielas puiku, skolēnu u. c. žargoni ar tiem raksturīgu leksiku. Žargonismi nav 21. gadsimta, pat ne 20. gadsimta izgudrojums, tie latviešu valodā ir jau sen un lietoti daudz plašāk, nekā sākumā varētu šķist. Latviešu valodā visvairāk pazīstamais žargons, kas guvis arī plašu atspoguļojumu literatūrā (A. Deglava, R. Blaumaņa, A. Upīša u. c. autoru darbos), ir kārkluvāciešu žargons, ko lietoja noteikts tautas slānis 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Kārkluvāciešu žargons raksturīgs ar to, ka tā runātāji lietoja no vācu valodas aizgūtus vārdus un vispār centās savu runu vāciskot. Visspilgtākais piemērs ir Švauksta runa brāļu Kaudzīšu darbā “Mērnieku laiki”.

Kādēļ skolēni lieto žargonvārdus, vai tie atšķiras dažādu skolu jauniešu leksikā, kāda ir skolēnu attieksme pret žargonismiem ikdienas runā — tie bija pētījuma pamatjautājumi. Anketas aizpildīja 113 vidusskolēni no Rīgas un Pierīgas skolām.

Vairākums pusaudžu žargona izmantošanu ikdienā pamato ar to, ka tā dara visi, daļa skolēnu baidās palikt nesaprasti, atstumti, kā arī izmanto žargonismus sarunvalodā, lai nodrošinātu neatkārtojamību un individualitāti. Tā izpaužas vēlme būt neatkārtojamiem — ne tikai apģērbā, manierēs, bet arī domās un valodā. Pusaudžiem ir raksturīga tieksme pārsteigt, pat šokēt apkārtējos ar izteikti neliterāru runu, uzskatot to par sava veida individualitātes izpausmi.

Ar dažiem žargonismiem esam tā apraduši, ka tos pat neuztveram kā valodas piegružotājus. Daži pat pretendē uz sarunvalodas vārdu funkcijām, piemēram, izkrist (eksāmenā), špikot. Lai kā valodnieki censtos ieteikt latviskojumus vai jaunvārdus, skolēnu leksikā neaizvietojami ir tādi žargonismi kā botas, košļene, mobilais, skritulenes. Ir pat žargonismi homonīmi — vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar atšķirīgu nozīmi. Katrs skolēns zinās atšķirīgās nozīmes vārdam misene (Mamma atkal liek iznest miseni! Skolas šā gada misene mācās mūsu klasē.).

Valodnieki ir mēģinājuši žargonismus sagrupēt un piedāvā tos iedalīt “modes vārdiņos” (disene — diskotēka, pārtijs — pasākums); asprātīgajos žargonismos (jampampiņš — muļķis, galerts — bailīgs cilvēks) un sociālajos žargonismos (exis — eksāmens, gremot — košļāt, pričene — frizūra, bizot — skriet), kā arī pašvalodas žargonismos (čupā — beigts, videne — vidusskola), barbarismu žargonismos (učene — skolotāja, drope — dzeršana, škrobe — dusmas, vilšanās) un vulgārisma žargonismos (mačka — nekārtīga, izlaidīga sieviete).

Protams, ka skolēnu runā visvairāk ir tādu žargonismu, kas saistīti ar skolas dzīvi. Joprojām skolotāji tiek saukti par učukiem, matemātika — par mateni, kontroldarbs par kontriķi, taču daļa no tiem žargonismiem, kurus lietoja mūsu vecāki, vairs nav šodienas vidusskolēnu runā. Šodien nav vairs atzīmes divnieks, kuru savulaik sauca par cāli vai dvoiku, taču ir dators, ko skolēni sauc par kompi. Skolēni var uzjautrināties, ja pieaugušie nesaprot viņu teikto. “Tu apliki manu čiksi, dabūsi zilus fingāļus. Man ir čujs, ka būs pamatīgas razborkas.” (Literāri: Tu apvainoji manu meiteni, dabūsi pa aci. Man ir priekšnojauta, ka būs pamatīgs kautiņš.)

Klasiskās valodniecības piekritēji žargonismus uzskata kā dadžus, kas pielīp un no kuriem grūti tikt vaļā. Arī lielākā daļa aptaujāto vidusskolēnu piekrīt, ka žargonismi piesārņo valodu, taču gandrīz visi tos savā valodā lieto. Ka skolotāji tā runātu, to gan vidusskolēni negribētu.

Taču mūsdienās ir arī cits viedoklis: valoda ir dzīva, tā mainās un ir atvērta. Tas, ka sarunvaloda, arī žargonismi, neparādās rakstītajā tekstā, liecina vien par to, ka valoda netiek uztverta kā mainīga parādība. Valoda, kura raksturo mūsdienu sabiedrību, netiek fiksēta.

Māra Zaube, Olaines 1. vidusskolas skolniece

Autors: Māra Zaube
Publicēts: laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 12. jūlijā